te tev nu bija-skaistā dzīve

Ārā nakts vai diena, bet Londona tāpat man mīļa.

Reizēm es braucu autobusā, bet negribu kāpt ārā. Braukt, braukt un aizbraukt. Es neesmu viņu redzējusi gandrīz mēnesi, un nekas nav mainījies, izņemot to, ka man ļoti, ļoti sāp.

Dažas dienas atpakaļ es kopā ar pietiekoši labu draugu devos uz Tower Bridge iedzert pa aliņam. Mēs gan runājām par visādām muļķīgām lietām, bet tomēr sanāca skart tēmu, par kuru es negribu dzirdēt, kaut gan tas manā prātā skan kā nebeidzama melodija. 

X: Pārdzīvo?

Es: Jā, ļoti.

X: Bet nemaz nevar pateikt.

Es: Jo to neviens nekad nevarēs pateikt.

Mana maska ir pārāk bieza, lai tā ar laiku nenokristu. Atkal jau liekas riskanti vēlu vakaros palikt vienai, jo tad visas domas vien skraida ap viņu vienu. Tā redz ir, tu nekad nevari zināt, ko tu dzīvē satiksi un cik ļoti viss sagriezīsies kājām gaisā. Es nezināju, ka spēšu atkal iedzīvoties vienā un tajā pašā dubļu peļķē divreiz. Man tuvākajā laikā nav lemts skraidīt priecīgi apkārt un smaidīt kā aptrūkušai muļķei.

Es pati sev to nodarīju, jo nekad neesmu mācījusies apstāties pie robežas. Vienmēr vilina tas, kas aiz tās. Lai gan es zināju, ka ar laiku atduršos pret sienu. Un tagad, kad esmu, kā jau teicu, sabrucinājusi tornīti un apsitusi pieri, es tomēr mērcu savu galvu dziļi ūdenī un slīcinu sevi. Tipiski man. Likt sev ciest un dragāt prātu mazos gabaliņos. Kā tev var piederēt kāds, kuram jau sen ir piesieta privātīpašuma zīmīte?

Viss ir tik dramatiski un drastiski. Jo vairāk domāju, jo mazāk gribu visu attīt atpakaļ. Šobrīd esmu uz robežas, kad „nezinu, ko gribu”. Un sen tā nav bijis.

Sirdssāpes var izārstēt. Vajag tikai laiku un pacietību. Es visu laiku nodarbinu savu prātu strādājot, bet tik un tā visur saredzu sakritības un nejaušības. Un katru rītu, katru vakaru, it kā sev par spīti, gribas nejauši ar pleciem saskrieties kā dzīves nejaušībā. Tāpat tas neko nedotu. Būtu muļķīga pauze un bezjēdzīga klusēšana.

Varbūt beigas pienāk tad, kad tās nav domātas? Tās pielavās no muguras, un kā ēna lien virsū. Liekas, ka esi visu uzlicis uz pauzes un vari iegūt varu pār visu, kas apkārt. Bet varbūt jāprot pavērt acis un saskatīt to, ka beigas ir pienākušas tāpat.

Laikam jau tam visam tā arī bija jābeidzas. Ne vienmēr pēdējā tikšanās būs atmiņā paliekoša un īpaša. Tā atvadās tikai filmās. Un tomēr. Un tomēr es vēl esmu par vāju, lai teiktu un atzītu, ka viss ir beidzies. Es tomēr muļķīgi gaidīšu, līdz lietas pavērsīsies vairāk uz kādu noteiktu pusi, nevis paliks te- pa vidu. Nezināmībā. Kaut gan tāda vārda nemaz nav.

Jā, šis laikam ir brīdis, kad gribu izgriezt sirdi iz savu ribu apakšas un nahrenizēt, līdz es ATKAL iekāpšu tādā pašā dubļu peļķē un nožēlošu, ka esmu pārkāpusi robežu ATKAL.

Vai tev kādreiz ir bijis tā, ka tev pašam sevis žēl? Nu, kā redzi, man tā tagad ir gadījies. Turies, Jolanta!