Drīz mans blogs sasniegs 10'000 skatījumus. Ņemot vērā, ka šī lapa pastāv vien gandrīz 2 gadus, tas ir diezgan daudz. Es priecājos. Paldies!
Liekas, ka nu arī viņš sācis nedaudz domāt par mani un naktīs negulēt. Bija viens mirklis, kad es gandrīz padevos un nolaidu rokas savu jūtu objekta, lasīt sirds, priekšā. Un tomēr es turos. Skaitu dienas. Ar laiku skaits vairs neko nenozīmēs.
Pārlasot manos vecos ierakstus, kas tapuši laikā, kad viņu satiku, es sāku saprast, kāpēc es tagad ciešu. Šis laikam tomēr nav gadījums, kad vienkārši spītīgums neļauj kāpt pāri robežai, ko sauc par "pauzi". Šoreiz tas ir kā pārbaudījums man pašai, nedomāju, ka viņam. Un tad es atklāju, ka esmu slimīgi greizsirdīga. Ja kādreiz es vēlēšos neļauties un nepadoties kāda "šarmam", man vienkārši vajag atrast iemeslu būt greizsirdīgai. Jo tagad es smejos par to, cik ļoti viņš, šķietami, cieš. Lai jau. Neesmu es vienīgā, kurai vajadzētu žņaugt kopā emocijas.
Nesen es ieraudzīju kāda cilvēka bilžu galeriju. Un es zinu, ka agri vai vēlu es dzirdēšu komplimentus, kas raidīti šīs personas virzienā, bet man tas būs jāklausās un piekrītoši jāmāj ar galvu, kaut gan man būs vienalga. Nav tā, ka man kas skaustu, drīzāk sāpētu, ka es, lai kur arī būtu vai ietu, vienmēr esmu tikusi salīdzināta ar šo personu. Un tad, manā neilgajā pagātnē šai personai ir ticis tas, kas it kā pienācās man. Agrāk visi teica, ka šis cilvēks dzīvojot manā ēnā, taču tās ir muļķības. Vienīgais, kas dzīvo manā ēnā ir mans otrais "es". Mani ego. Un nevienam nepatīk būt salīdzinātam. Pat man ne.
Es šajā brīdī klausos "Zemeslodes" un mani pārņem dīvaina sajūta. Agrāk es domāju par vienu vienīgu cilvēku, kad dzirdēju šo dziesmu. Un vēl aizvien domāju, lai gan viss +/- ir pazudis. Es sev zvēru, ka viss tur, ar to, par to ir beidzies. Varbūt palikušas tikai ļoti labas atmiņas. Un es zinu, ja jau tiku pāri tam, tikšu pāri arī šim. Man paveiksies.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru