Es zinu, ka nevajag bezjēdzīgi īdēt par to, kas ir zaudēts savas muļķības dēļ , un ko tāpat ar laiku būtu jāizsviež no laivas, tomēr cilvēkam ir tāda nevīžīga īpašība čīkstēt un tapt uzklausītam. Tas neko nemaina, bet palīdz atkratīties. Tā kā maza mūzikas kārbiņa, kas skan tik ilgi, cik uzvilkta.
Es nezinu kādēļ, bet man jau sen gribējās veltīt kaut vienu rakstu kādam konkrētam cilvēkam.
Viņš man iemācīja dzīvot ne tikai sev, bet arī citiem. Es varu te likties egoistiska un rupja, bet man ir svarīgi, lai cilvēkam, kas man ir svarīgs, būtu tikpat siltas kājas un pilns vēders kā man. Man nav grūti palīdzēt kādam, kurš raud vai piedāvāt sēdvietu sirmai vecenītei. Man, lai gan dažreiz negribētos, nesagādā grūtības dalīties ēdienā, ko pati esmu sagādājusi.
Agrāk mana mamma teica, ka viņš spētu atdot pēdējo kreklu, kas mugurā, ja kādam no mūsu ģimenes saltu, bet pats paliktu bez tā. Mana ģimene nekad nav bijusi bagāta, un mums ne vienmēr ir piederējis pats labākais, ko var atrast, tāpēc es zinu, cik nenovērtējamas ir viņa rūpes un viņa sirds.Varbūt, lai cik salkani tas neskanētu, mana bagātība ir tas, ka es savu ģimeni varu sauktu par savu un pateikties par to, kas es esmu šodien.
Ja man būtu jāiesaka dziļāk ielūkoties kādā, es norādītu uz viņu. Daudz tādu cilvēku nav. Es nesaku to tādēļ, ka mums būtu vienas asinis, bet gan tādēļ, ka viņam ir kas tāds, ko notēlot un nopirkt nevar. Viņam ir nesavtība. Es lepojos ar to, ka varu būtu viņa mazmeita. Nav jābūt ģēnijam, lai saprastu, par kuru cilvēku es šeit runāju.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru