Parasti ziemā gan viss ir kārtībā- es smaidu, priecājos un viss liekas tik sterili simpātisks. Bet pēdējā laikā man nav garastāvokļa, es izskatoties uztraukusies un nobijusies, pašai par brīnumu. Reizēm es no rīta pamostos un domāju, ka tā tam visam jābūt- rutīnai, no kuras nekur nelikties. Nē, tā nevajag. Tāpēc jau es izskatos tāda nobijusies, bez garastāvokļa- man gribas izbēgt no rutīnas. Es sev esmu iestāstījusi, ka vajag atrast kādu blakus nodarbi, lai aizpildītu prātu. Jā, varbūt vienīgais, ko es labprāt atvilktu atpakaļ no pagājušā gada Londonā ir tas laiks, kad es klīdu apkārt pa pilsētu ar dažām kapeikām kabatā un divām cigaretēm uz visu dienu. Viss, protams, rādījās daudz depresīvākās krāsās, bet man jāsaka godīgi, ka tā bija dīvaini patīkama sajūta. Daudz labāka, nekā tā, ka tev ir nauda kontā, nauda makā un maz atbildības uz ko to tērēt. Tā ir, un tomēr tās nav.
Diemžēl ir cilvēki, kas nenovērtē to, cik ļoti viņiem ir paveicies.
Runājot par tēmu, ko es skaru katru reizi, kad vien ieeju šajā blogā, nekas vēl aizvien nav mainījies, vien tas, ka, cik noprotami, otrs zina, cik ilgs laiks ir pagājis, bet ne es, ne viņš nesper soli uz priekšu, un es varu teikt, ka spītība ir viena no stulbākajām cilvēka īpašībām. Tā ir kā sarkana gaisma visam, ko vajadzētu dzīt uz priekšu. Kā nevajadzīga ceļazīme, kas aizliedz to, kas liekas pavisam loģiski. Un vienalga, vai tu spītību izmanto tādēļ, lai parādītu sev, cik stiprs vari būt, vai lai iedirstu otram dvēselītē. Spītība ir un paliek bezjēdzīga.
Man mēdz būt neiespējami sapņi. Bet ne jau tādi, kas šķiet- nekad nepiepildīsies. Ne tā. Tādi, kas nav iespējami atsevišķu apstākļu dēļ. Piemēram, es labprāt gribētu redzēt Queen koncertu oriģinālajā sastāvā. Vai paspiestu roku Diānai. Un tas saraksts nav īss.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru