Šie vārdi ir manis rakstīti. Neticu sev. Cik ļoti pretrunīgi tie skan. Kas manā skatījumā ir "nepareizie"? Nav tādu. Es sevi nepīckāju ar žagaru. Aizliegt savai sirdij nav tik viegli, kā uzsist pa pirkstiem bērnam, kurš sniķerējas ap rozeti. Un vispār, pirms ielaid sirdī, tev tas viss ir jāizlaiž cauri prāta konveijeram. Novērtē, izanalizē, izprovocē. Pēc tam jau var samētāt pa atsevišķām čupiņām.
Nē, es necenšos attaisnoties; es vienkārši nespēju klausīties sevī, kad tā runāju. Nepastāv tādi nepareizumi. Jūtu ķīmijai nav formulas, un tā nav tik loģiski izskaidrojama kā 4+2. Mans blogs netiks piemēslots ar vārstījumiem par to, kas ir mīlestība, jo, patiesībā, tas tāpat ir sastopams katrā manā rakstā, es to tā īpaši skaļi neizbļauju, jo lielākā daļa no jums bītos.
Man šķiet, ka reti kurš no manām paziņām vai drugiem ir gatavi izskaidrot to, skatoties tieši acīs. Cauri pierei. Vārds pa vārdam. Cilvēks mēdz bīties nevis tikai no nezināmā, bet no paša radnieciskākā, tikai vienkārši neapzinātā. Es, piemēram, baidos apzināties, ka visi mani vecākie ģimenes locekļi šo pasauli pametīs pirms manis. Vai to, ka es neuzspēšu sasniegt savas dzīves kalna virsotni-visu savu mērķu piepildījumu. Laikam tās ir manas lielākās bailes uz pasaules. Taču to, kā es skatos uz mīlestību, jā, domājams, ka lielākā daļa to ir izskenējuši ceļojot caur maniem vecākajiem rakstiem. Īsumā, jā, esmu to jutusi, un, diemžēl, jutīšu to vienmēr, kad tā jau aizceļojusi. Man vēl nav sanācis to piesiet. Tās pagātnes paliekas man dedzina pēdas un kairina degunu. Šo to es vēl jūtu.
Šodien nopirku sev māju garšu. To mazo, saldo lietiņu, ko man vienmēr pirka vecvecāki."Kārumiņš" ir tāda sentimentāla, nenovērtējama lieta, kuras man ļoti trūka, kad pārcēlos uz dzīvi šeit. Katrs kumoss man liek domāt par mājām un to, cik ļoti gribas kaut vienu vakaru pasēdēt savā istabā, paraustīt aizkarus, pačīkstināt grīdu un varbūt pasēdēt nedaudz vairāk. Ir ļoti svarīgi, ka esmu iemācījusies kontrolēt savu ilgu slimību, bet tas ir tāds neizzūdošs faktors, kas paliek tevī tik ilgi, cik vien ilgi tu esi prom. Tas lec uz augšu, grimst lejā, uzjundī, norimst un tā ar laiku. Katru sekundi, katru minūti.
Man skaudība uz tiem, kuri drīz vārtīsies pa zaļu zāli, gulēs siena kaudzēs vai bradās gar jūras krastu. Es būtu gatava apmainīties kādu dienu. Vienu dienu. Samainīties ar kurpēm.
Iespējams, ka izklausos diezgan vientuļa, varbūt pat jūtami izmisusi, taču tas ir aplami. Viss ir vienkārši. Ir grūti mīlēt divas lietas vienlaicīgi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru