skaistām frāzēm nav vajadzīga loģika

Esmu atklājusi, ka man ir visai veiksmīgas formas deguns. Jā, ir gan. Ļoti liela daļa meiteņu gaužas par to, ka deguns par mazu, lielu, strupu, platu, augstu. Pavisam nesen es ievēroju to, ka manam degunam nav it ne mazākās vainas. Tāpat kā ausīm. Es tik tiešām nezinu, kura ķermeņa daļa manī izraisa šausmas. Toties es zinu, kura no tām manī izraisa vislielāko prieku. Mans prāts.
Daudzi gan mēģinās mani apstrīdēt, ka cilvēka prāts nav ķermeņa daļa; tas ir garīgais stāvoklis, smadzeņu darbspēja. Patiesībā tā arī ir. Vienkārši reizēm skaistām frāzēm nevajag loģiku, tikai kreatīvismu.

Es spogulī skatos katru mīļu dienu un vienmēr redzu to pašu. Tās pašas acis, vaigus un atslēgas kaulu. Es nespēju spogulī ieraudzīt lietas, kas ir man apkārt; tās gan mainās tāpat kā es-man pašai neredzot. Esmu pieradusi pie tā, ko redzu, mans atspulgs nebūt nav interesants. Taču ir vismaz kādi, domājams, desmiti cilvēki, kuriem mana seja, vaibsti un grimases liekas interesantas, sen neredzētas un sirdi sildošas. Tas ir viens no dzīves lielākajiem zaudējumiem- mēs nespējam redzēt sevi no malas. Ne dzirdēt.
Tagad es piestrādāju pie sevis. Cenšos izskatīties tā, it kā nenožēloju it neko, ko esmu darījusi. Pat ja tā nav bijusi mana vaina.

Tev var šķist, ka līdz tavam mērķim un sapnim ir vien tikai trīs lieli soļi. Beidz vien-ot. Visticamāk šie trīs milzīgie soļi ir sadalīti simtiem mazos solīšos. Lielas lietas neviens negrib darīt. Tik slinkot, slinkot un tie citi lai padod. Man gan vienalga, cik ļoti sāpēs papēži un dils zoles, es tik un tā iešu pretim tam, ko gribu reiz saukt par savu tagadni. Iespējams, ka es visu iesāku ar vienu lielu hop lēcienu un tagad tipinu ar maziem skudras spērieniem. Man negribas zināt, cik daudz laika šis process aizņems, un vai es vispār nonākšu kaut pusē; vai tam visam ir jēga, jo uzzinot iemeslus lietām , kas šķiet tik svarīgas, zūd vēlme ziedot sevi un savu laiku.


Man vienalga, ko tu domā. Man vienalga, ka tev šķiet, ka es aizvien tevi redzu. Es zinu patiesību, un, pat ja tā ir, tad man acīmredzot ar to pietiek. Nemēģini ielīst manā galvā, skatoties uz manis caur digitālu, aukstu stiklu, tev nesanāks. Tavs sausais prāts tam neizlauzīsies cauri, pat ja spiedīsi pirkstus kopā kulaciņā. Met mieru.

Reizem stāstam pielikt punktu var tad, ja vien viena persona to grib. Ne vienmēr tās būs abas.
Ir gaužām daudz mirkļu, kad gribas, lai esi blakus. Bet ne tādēļ, lai mēs tajā dalītos. Lai tu zinātu, ka man ir labi arī bez tevis.