Es labāk izvēlos "Downton Abbey", kas ir viens vella labs seriāls, kā radīts man. Tas ir kā mežģīņota blūze, kurā man patīk katra mazāka cakiņa un rievota maliņa. Un Megija Smita ir vienkārši varena. Es pēkšņi pavisam aizmirsu, ka viņa ir daļa no Harija Potera ģimenes, un reti kurš var pasniegt tik spēcīgu tēlojumu, lai nedomātu par iepriekšējo tēlu, kas stāv acu priekšā un šķiet iespiests prātā.
Es ļoti sen neesmu dzirdējusi kaijas kliedzam. Vienreiz gan šādus tādus kliedzienus saklausīju, kad darba laika pārtraukumā smēķēju. Likās pavisam dīvaini. Agrāk kaiju vai vārnu kliedzieni bija tik ierasti. Tāpat kā tagad policijas vai ātrās palīdzības mašīnu sirēnas. Viena skaņa nomaina otru. Tās vecās skaņas aizplūst kā ūdenī izmērcētas nošu līnijas. Bet, ja pieminam kaijas atkal, tad man ļoti gribētos tās dzirdēt kliedzam daudz biežāk.
Es beidzot tiku pagaršot kārtīgu, garšīgu tēju ar pienu. Pirmoreiz tas notika nepilnu mēnesi pēc manas ierašanās Londonā. Tajā reizē man tā likās pretīga, smirdīga un pliekana. Mani jau brīdināja, ka labāk nepirkt, bet gan pagatavot pašai. Un, zinot, ka es padomos neklausos, bet spēlēju pēc savas stabules, es pilnība uzliku tabu mēģinājumam atkal pie lūpām likt šo man tik neierasto dziru. Otrā reize, ko piedzīvoju vien dažas dienas atpakaļ, notika visai spontāni un negaidīti. Man likās, ka šis laipnais cilvēks pagatavoja man piena kafiju; pat pēc pirmā malka manī nemodās ne mazākās šaubas, līdz viņš uz mani laipni paskatījās un teica:
"Oh, my dear, I am truly sorry. I thought you wanted tea, not coffee. Let me fix it!"
Bet es tikpat sirsnīgu attbrīvoju viņu no šī viesmīlīgā pienākuma, lai gan šķita, ka iekšēji mani abi ego kliedz, lai lieku tasīti malā. Pēc dažām sekundes simtdaļām pār mani nāca tāda glupa atziņa, ka nav nemaz tik traki un dzert var. Patiesībā man garšoja, ļoti. Tātad tāda ir šī tradicionālā angļu tēja! Neatteiktos no vēl vienas krūzes.
Šis garais, vienkāršais stāsts par tēju ar pienu man lika nedaudz padomāt par to, cik maldonīgs var būt pirmais iespaids. Tas ir slimīgs apzīmējums tam , ko bail izzināt, ne uzzināt. Tā var zaudēt tik daudz ko; šajā īsajā, tā jau saspiestajā dzīvē. Es gan nespēšu būt pilnīgi atklāta un atzīties tagad un tūlīt, cik daudzām lietām esmu gatava noņemt "pirmo un pēdējo reizi" zīmogu. Varbūt iesākumam pietiks ar to pašu tēju.
Un es nerunāju tikai par pirmo iespaidu, es domāju, ka šim visam var pievienot "otro iespēju". Sāku ar tējas tasi un prātā pieļāvu iespēju, ka varbūt man tomēr vajadzētu piedot kādam, kurš to nebūt nav pelnījis, kurš nedaudz sabojāja manas dzīves sastāvdaļas un marķējumu. Kurš mēģināja, bet līdz galam tomēr neaizgāja. Nē, es nerunāju par tevi, bet gan pati par sevi. Es došu sev otru iespēju. Sīkākas detaļas vēl sekos.
Pēdējā laikā man ļoti netīk sapņot. Nē, nu protams man patīk dienas sapņi, kad tu savā galvā uzbur visdažādākās ainas, kaut dažām no tām pat nav loģikas. Šoreiz es runāju par "īstajiem" sapņiem, kurus redzu, kad manas aizvērtās acis raustās konvulsijās ( skat, cik skaisti es māku aprakstīt personu, kas aizmigusi).
Mani sapņi ir kļuvuši pārāk simboliski. Simboliski tādā ziņā, ka šķiet es pati varētu uzdrukāt savu sapņu skaidrojošo vārdnīcu. Pēkšņi es visāsaskatu nozīmi. Tie reizēm ir tik īsti un mistiski biedējoši. No rīta tas viss mani uz laiku pārņem savā varā, es sapinos taisnībā un iedomās, man saķeras kājas un loģika noklīst šur tur pa vidu. Kas to lai zina, vai man vajadzētu to visu redzēt. Varbūt es pati vēlos sev ko pateikt, tik būdama pie saprāta, es sevi nespēju saklausīt.
P.S.: un vispār, ja jau mani tik ļoti fascinē tā angļu kultūra, tad laiks aprast ar domu, ka šī tēja ir tomēr tik laba.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru