366 dienas

Other things may change us, but we start and end with the family.  

~Anthony Brandt

 Ir pagājis tieši gads. 366 dienas, kā varbūt citiem gribētos teikt, ņemot vērā, ka šoreiz tas bija garais gads. Es vēl aizvien atceros to dienu, it kā tas būtu noticis vien vakar. Es atceros katru mazāko sāpi un vilšanos sajūtu sevī. Dusmas un vājumu, nevēlēšanos pieņemt faktu un šo svelmaino tukšuma un zaudējuma sajūtu. Atminos, kāds apjukums manī valdīja, cik ātri un pēkšņi tas viss notika. Tagad, kad tas viss jau sen norimis, manī slēpjas vien nelielas skumjas un sajūta, ka viņas vēl aizvien pietrūkst. Ļoti. Jo negribas ticēt, ka kāds ir aizgājis uz neatgriešanos. Bet tā nu ir. Kamēr es maļu savu dzīvi uz priekšu.
Ar mani viss ir kārtībā, protams.

Man reizēm ir prieks par to, kas es esmu. Nē, saprotiet mani pareizi. Es nerunāju par savu izskatu, raksturu vai vietu sabiedrībā. Šo atziņu es balstu uz vietu savā ģimenē. Jo patiesībā es esmu tik šaušalīgi egoistiska, sakot, ka esmu viena katru mīļu dienu. Tas, ka visvairāk pavadu laiku pati ar sevi, nenozīmē, ka  man nav blakus kāda, ko nevaru saskatīt. Un kuram rūp, kas ar mani notiek. Kuram rūp tas, kur es būšu pēc gada, diviem, pieciem un desmit. Kuram rūp, vai esmu paēdusi, atrodos siltumā un manī ir prieks.
Tāpēc, ka cilvēks ir akls, ja runa iet par ģimeni. Akls kā kurmis, kas izrāvies ārā no tik ierastās pazemes un kuru tā briesmīgā saule apžilbinājusi. Ģimene ir pašsaprotama lieta. Kā margarīns uz maizes šķēles, dvielis pēc dušas, zibens pirms pērkona. Un tai netiek piegriezta it nekāda vērība. Jo liekas, jā, tie ir manējie, kas būs pie manis, paliks ar mani, lai kur es būtu, ko sadarītu, ko vien dusmās nepateiktu. Un vienalga, vai es zvanu divreiz nedēļā vai divreiz trīs mēnešu laikā. Viņi ir un būs.
Būs. Jā būs. Bet.
Ne tu esi mūžīgs kā Visums, ne tava ģimene. Laiks iet, un tu mainies. Izgaisti no redzesloka. Aizmirstās, nesanāk, izlaid satikšanos, izlaid telefona zvanu. Retāk un retāk, un retāk.
Bet viņi tāpat domā par tevi, ik pa dienai, ik pa stundai. Un blakus būs.

Es nezinu, vai jelkad spēšu sev piedot, ka toreiz tā arī nepiezvanīju. Ka visbeidzot biju pat balsi aizmirsusi. Un tad, kad galu galā bija par vēlu, es sapratu, cik patiesībā laimīgai man jābūt.
Tas viss ir kā sitiens zem jostas vietas. Es nēsāju šo mīlestību pret ģimeni, dziļi sirdī un tā negaist, negaisīs un negribu, lai tā zūd. 
Tā ir vienīgā lieta manā mazajā, iekšējā pasaulē, pret kuru es nespēju būt auksta vai vienaldzīga. Kuras dēļ es, šķiet, spētu mūrus gāzt un badā mirt, ja vajadzētu. Kuras dēļ es skrietu pāri deviņiem kalniem, desmit jūrām un pieciem okeāniem.
Tas tāpēc, ka esmu mīlēta.

Un man žēl, ka tā. Ka pasaulē iekārtots tā, ka viens pēc otra viņi pārstāj blakus būt.