stulba sestdiena

Kā saka, no mīlestības līdz naidam ir gaužām mazs solis. Tas var būt vien centimetru plats, metru plats, sliežu attāluma plats. Tas var slēpties zem nepareiziem vārdiem, meliem, muļķīgas rīcības vai, kā manā gadījumā, vienkāršas bildes, kas atklāja viņa kārtis tik tīri un precīzi, ka man no šiem noslēpumiem, tik tikko atklātajiem, kaut gan iepriekš nojaustiem, uzmetās zosāda, aukstas tirpas un dusmas Etnas vulkāna karstumā. Patiesībā es nesaprotu, par ko gan var tā dusmoties uz kādu, kurš man vairs neko nenozīmē? Ak, muļķi, tie mani Ego, jo es taču zinu, cik neskaitāmi daudz iemeslu šim niknumam ir.
Tā reizēm cilvēks nonāk līdz tam, kad tas, kuru tu reiz dievināji, nu ir daļa no tā melnā saraksta, kur sasprausti cilvēki, kuriem gribētos vēlēt tikai to ļaunāko un sliktāko. Kaut tie degtu un degtu, un sviltu no tām dusmām, kas virzītas viņu virzienā. Vienalga, cik reizēm maz tās redzamas cietēja sejā, lai svilst, ja reiz viss iekšā deg.
Un tāpēc, ka es pataisīta par muļķi. Par lielu, stulbu un lempīgu naivuli, kurai acīmredzot nebija vērtības lielākas par pus izēstu putras bļodu.
Tāpēc, ka, kā izrādās, ir smagi uzzināt patiesību un visu/visus, kas slēpās aizkadrā, kad tu pats esi spēlējis galveno lomu. Patiesība vienmēr man patikusi labāk, kad tā pasniegta svaiga, vēl karsta, varbūt remdena. 
Tagad nekas neko nevar mainīt, varbūt tur jau tā sāls. Jo es nevaru tā vienkārši piecelties, vai paņemt rokās klausuli, vai pieklauvēt un pateikt visu. Piešķilt visam dzirksteli, izbļaut pēdējo zemo noti un aiziet, zinādama, ka varbūt tam otram mani vārdi kaut nedaudz griezīs cauri, kamēr es dzīvošu tālāk, iespējams pat laimīgāka. Tā arī ir, taču viss šis man nedaudz iespļāvis dvēselē.
Tagad es vairs nezinu, cik viegli man būs noticēt kādam, tam nākamajam. Tagad es nezinu, cik ļoti man būs jāstrādā ar sevi, lai atdzītu atpakaļ vērtību sev, savās acīs. Ar katru gadu tā ir kritusies, vien dēļ manām rīcībām un citu, diemžēl, aktierspēles.
Es arī gribētu tāpat kā tu- būt tik labam aktierim, kuru priekšnesuma beigu daļā novāc no skatuves, bet par viņu tāpat runā un runā, līdz beidzot viņa talants izrādās daudz labāks, nekā paliekošā sastāva.

Pagātne man dzinās pakaļ, vienmēr un visur. Bet nav tā, ka tā paliek nemainīga. Katra diena man ir nevis kā pārsteigums tagadnei, bet gan piedeva tam, kas jau sen aiz muguras.

Žēl, ka es tevi nesatikšu, lai pateiktu, cik pretīgs tagad tu man esi. Ka es tevi vairs necienu, pat negribu, lai esi mans draugs, jo man likās, ka tas ir tas, kā man tik ļoti turpmāk pietrūks. Nē, tu esi kārtējais pagātnes rēgs, kurš nonācis tajā ”meļi, meļi, meļi” sarakstiņā.

Stulba sestdiena.