Kad es uzsāku ko tādu, ko jau sen esmu vēlējusies, mani pārņem iekšēja panika. Bet ne jau tādēļ, ka bailes no neveiksmes, vairāk es baidos no tā, kas notiks, ja man beigu beigās sanāks. Un tad atkal sanāks mainīt dzīvi, savu dienu, pie kuras tā pierasts. Jo pavisam nesen es pieķēru sevi pie domas, ka man patīk, kur es esmu šobrīd un man prieks par to, kādu ceļu es izvēlējos iet. Šobrīd manī gan mājo šausmīgi daudz, jau iepriekšminēto baiļu. Tādēļ, ka es pamazām virzos pretī kam tādam, ko pirms gada, diviem saucu vien par sapni, par nākotnes vēlmi, kura bija satīta cerībā, kā lipīga bulciņa salvetē, svētdienas rītā.
Un tomēr. Man liekas, ka visa mana mazā pasaulīte manī uzsprāgs no laimes un sabirs apkārt kā konfeti lietus, ja galu galā izdosies. Es raudātu no laimes, droši vien izdzertu pudeli vīna kā ūdeni, lai emocionālais karuselis sagriež galvu un domas ir vēl lielākā juceklī. Tāpēc, ka dzīvē reizēm notiek lietas, par kurām tu cīnies, pat ja esi kādu laiku padevies.
Un tomēr, vēl ir jāpaiet gabaliņš, lai saprastu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru