Pirms kādām divām nedēļām, kā jau to var noprast pēc maniem iepriekšējiem ierakstiem, mani bija pārņēmis tāds spītīgums un dusmu izvirdums, pēc kura es zvērēju ieturēt tādu kā celibātu. Nezinu, vai tik tas nebija tāds smieklīgs, dzīves izspēlēts joks, bet kopš tā brīža es viņu vairs neesmu redzējusi. Vai gribas? Laikam jau tomēr gribas gan- mocīties vājumā un tabu. Kā jau man tas ierasts- personai, kurai patīk ciest.
Un tad, kad es pieminu vārdu ciešanas, man neprātīgi sāk salt. Man reizēm paliek tik bail no tā, cik ļoti es pārdzīvoju par to, kas notiek tur, mājās. Kad katrs mazumiņš man šķiet milzīga izmēra burbulis; kad katra problēma izaugs Černobiļas dārzeņa lielumā, ja es ko nedarīšu lietas labā. Es nezinu, cik no tā visa ir vainas izjūta, vai atbildības sajūta. Es nezinu, kāpēc gan es sevi esmu uzstādījusi uz tāda kā varoņa pjedestāla, no kura nemāku nokāpt. Man nav labi, ja viņiem nav labi. Un tas reizēm tik ļoti spiež nost to manu prieku un laimi, ar kuru es mēģinu stumties uz priekšu. Cik patiesi gan tas ir, ka tava laime ir atkarīga no tā, cik laimīgs būs tas, bez kura tu neproti dzīvot.
Sevi kronēt par varoni nav bijis mans gudrākais lēmums, pat neteiktu, ka cēlsirdīgs, kā gan to visi citi uzskata. Mana mīļā vecmamma saka, ka viņa paskatās uz manu bildi katru vakaru, kad iet gulēt un domā par mani. Viņa jūtoties lepna, ka es savos 21 gados jau esmu nostājusies uz savām kājām un reižu reizēm palīdzu savējiem, kad pamati slideni. Kā gan pēc kaut kā tāda var atkāpties no "amata"? Kā gan var atsaukt visu un vienkārši aizmirst? Es zinu, ka man tas ir dzīvotsvarīgi, bet mani tas dragā un dragā un dragā tajos brīžos, kad esmu bezspēcīga. Un es dusmojos, jo nespēju neko dot. Dusmojos uz dzīvi; kad viņa mani tādās situācijās nostāda. Jo stipram, dominējošam cilvēkam nekad negribas sajust bezspēku vai vājumu, tas sit viņu ārā no sliedēm.
Tomēr. Ne jau es esmu vāja, kad tas notiek. Esmu stipra, vienmēr bijusi. Tā ir mana sirds, kas ir mīksta, mērcēta žēlsirdībā un līdzjūtībā. Tā ir mana sirds, kura grib atdot visu, kas man ir un būs. Jo tā ir mana sirds, kas par mani pašu domā kā par pēdējo rindas kārtībā. Tāpēc ka cilvēks spēj glābt pats sevi; tā ir vienīgā persona, kurai nevajag nevienu citu. Lai kas tu arī būtu, lai kur tu apmaldījies. Tie ir maldi, ka daži gan nespēj bez kāda. Viņi var, ja sākumā atrod sevi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru