Es neesmu rakstījusi jau kādu laiku. Ne slinkums, ne laika trūkums, bet gan vienkāršs tukšums sirdī un prātā. Ir pienācis februāris; mēnesis, ko es ienīstu, ja var izteikties emocionāli. Mēnesis, kas nekad nenes prieku vai jebkāda cita veida pozitīvismu. Mēnesis, ko es labprāt izgrieztu no vispasaules kalendāriem un citām vietām, kur tas atrodams.
Tagad es jūtos labi. Jo tuvāk, jo labāk. Jo skaidrāk, jo vieglāk. Kāds man ir lepnums par sevi; tas saplūst kopā un uzpūšas lielāks par pavasara mākoni.
Pie manis atbrauca ciemiņi, Man bija dotas vien 5 dienas laika parādīt Londonu, un ar savu skatienu uz šīs pilsētas vietām paskaidrot, kāpēc es to tik ļoti mīlu. 5 dienas laika pierādīt, ka es te iederos un to, cik ļoti jau esmu iesakņojusies. Es domāju, ka sanāca.
Greenwich un Richmond ir divi, man paši paši mīļākie un sirdij tuvi rajoni Londonā. Katru reizi, kad es tur atrodos, manī iestājas pilnīgs miers, melanholija un sentimentalitāte. Tas ir kā atrast savu stūrīti laužu pilnā mājā, kad gribas būt vienam vai vienkārši dzīvot dzīvi, kurā nevienam nav vēlmes rakties tevī kā smilšu kastē. Kur tu drīksti būt viens, jo nevienam nerodas jautājumi vai šaubas par to, vai ar tevi ir viss kārtībā. Jo tur es saprotu, ka viss, kas šobrīd notiek ar mani, ir plika likumsakarība un laiks, kas spēlē savu stabuli. Ne velti es tur spēju vienkārši nosist veselu dienu un nejusties vainīga. Jo tas ir tā vērts, tam ir neredzama jēga, kuru sapratīšu vien es pati. Un es esmu neaprakstāmi laimīga, tajā pašā laikā ārprātīgi satraukta par faktu, ka drīz es vienu no šīm sirdsmīļajām vietām, iespējams, saukšu par savām mājām.
Kad es Lindu un Kalvi aizvedu uz Tower Bridge, viņa man jautāja, vai es nejūtoties jocīgi, ka esmu atkal šeit, bet ne tādēļ, ka esmu bēdīga. Patiesībā es par to biju piemirsusi, ka Tower Bridge bija vieta, kas mani dziedēja, kad bija slikti. Iespējams, ka tas nu ir kā tāds pašsaprotams draugs, lai gan tas skan smieklīgi, ņemot vērā, ka tas ir vien pārsimts gadus vecs tilts. Kādam varbūt tas ir vien tilts, man tas ir kā tāda islāmistu Meka. Un es pateicos tam par katru sāpi, ko šī vieta ir palīdzējusi noslāpēt, apdzēst; par katru rētu, kas aizšūta. Jo tagad man šķiet ir vēl lielāks prieks ik pa laikam atgriezties.
Es aizvien nespēju aptvert to, cik ātri skrien laiks. Ar katru gadu aizvien ātrāk un ātrāk. Skrien kā mežonis. Man ir bail attapties tuvu finiša līnijai, kad rokās līdzi nav paņemts it nekas. Tomēr brīžos kā šajos, es atviegloti nopūšos un mierinu sevi, jo beidzot esmu sākusi ko darīt lietas labā. Es beidzot eju pretī sev un saviem mērķiem, lai beigu beigās pie finiša līnijas manas rokas būtu pilnākas par kabatām, kuras vilktu mani uz leju aiz smaguma.
Šodien noskatījos filmu Chicago. Džezs, boba stila frizūras un viss, kas vien atrodams 20.to gadu laika Amerikā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru