Agrāk bērnu klaigas man patika. Vēsos vakaros, kad debesīs vēl redzama saules atblāzma. Tad, kad šķiet ir par agru iet gulēt, par vēlu iet ārā. Reizēm es aizmigu tajās klausoties, reizēm mani tās nomierināja. Viegli soļi, kas bradā pa zāli. Bet te man tās liekas tik svešas.
Tā es esmu atradusi no tik daudz kā. Tā es esmu aizmirsusi tik daudz ko. Es meklēju visu smaržās un garšās, un cilvēku sejās. Visu tik ierasto; pēc kā ilgojos un ko vēlos izbaudīt atkal.
Iespējams, ka es tev tagad liktos auksta. Ledus salta, azbesta. Kāpēc gan es par to domāju? It kā mēs tik bieži redzētu viens otru. Kaut gan, atklāti sakot, reizēm es iedomājos par tevi. Un manas domas mūždien ir aizņemtas ar prātošanu, vai tu to dari. Vai tu arī domā par mani? Šķiet, kas gan tur tik sarežģīts- mans tēls tavās acīs var uzrasties vien ar nevilšu vārdu, pazīstamu fotogrāfiju, nesvarīgu uzrakstu. Tomēr. Cik ilgi tad tu domā par mani? Sekundi, minūti? Ilgāk? Tomēr. Es meloju, kad saku, es negribu zināt. Tomēr. Es nemeloju, kad atzīstu, tas vairs neko nemainīs.
Ceru, ka tu reizēm atminies. Ceru, ka tu reizēm mokies. Ceru, ka esmu daļiņa no tavas pagātnes, jo tu man esi. Kā tāds kumoss, gabals no kūkas, kas plešas rādiusā nesajēdzamā lielumā. Un tu man vienmēr ej līdzi, lai kur es ietu, lai ko es arī tik nesatiktu. Bet paskat, cik labi gan es māku to noslēpt. Nerādīt nevienam, cik gan bieži es par tevi ieminos sev un saviem ego.
Zaudējusi tavu klātbūtni un pazudusi? Nē, es domāju, ka esmu sevi atradusi, pateicoties tavam egoismam un tukšajiem solījumiem. Man patīk domāt, ka es tevi ļoti labi pazīstu. Ka es zinu tavus noslēpumus, tavas dienas un nedienas. Ka tu man esi kā tāda daudzreiz lasīta grāmata, kuras patieso stāstu neviens nesaprot; man šķiet es reiz pratu tevi lasīt starp rindām.
Taču man viss viens. Savu ceļu esmu atradusi. Bez tevis. Arī grāmatas reiz ir jāaizver, jānoliek plauktā vai jāatdod citam, kas to grib lasīt. Un tā tas notiks arī ar mani.
Jā, es tevi atceros.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru