Tas, ka laika nozīme ir zudusi, man netraucē. Varbūt tā mazlietiņ, jo ir tāda sajūta, ka mani kāds stumj uz priekšu, ar nervozu nepacietību. It kā mani kaut kas gaidītu, tur tālu, tālu; it kā šī tagadnes daļa no manas dzīves ir nesvarīga un izlaižama.
Es, kā vienmēr, redzēju briesmīgu sapni, ko nevēlos nevienam stāstīt. Kaut gan teorētiski vajadzētu, jo izsenis kā cilvēki daudzina, ka sapņa izklāstīšana tevi attālina no iespējas, ka tas piepildīsies.
Jau no mazotnes es sevī esmu iedresējusi tādu ļoti noderīgu un neierastu spēju- es spēju sevi piecelt nomodā, ja sapnis, ko redzu, nav vilinošs vai ir pavisam nepatīkams. Es zinu, ka sapņoju un ka vairāk negribu neko redzēt. Pāris sekunžu laikā es spēju sevi izraut no šova vidus, kad dažu simtdaļu laikā pār mani nāk apjēga, ka nekas no iepriekš redzētā nav patiesība un esmu drošībā. Tas man vienmēr ir ļoti noderējis, jo pārsvarā es redzu murgus. Un ar vārdu "murgi" es nedomāju atrašanos meža vidū, kur sūnu vietā ir cukurvate, koku zaros sakāpuši gobliniem līdzīgi radījumi un mani vidusskolas biedri skrien krosu galīgi pliki (nē, šādu sapni es vēl gan neesmu redzējusi). Es redzu tuvinieku un draugu nāvi, smagu slimību, asinis, cilvēkus, kuriem manā acu priekšā izsit zobus, negaisus, ugunsgrēkus, vētras un visbeidzot to, cik daudzi cenšas mani padarīt aukstu. Un neko citu. Tikai to. Ja es redzu skaistu sapni, tad iepriekšējā dienā ar mani ir noticis kas ļoti patīkams. Tāpēc es sevi esmu iemācījusi pamosties. Un paldies Dievam.
Atklāti sakot, es neesmu redzējusi visas "Draugi" sērijas, tāpēc šobrīd es eju tām cauri. Palikušas vien kādas 20 sērijas, un tas būs viss. Ļoti labs seriāls, kuru skatoties nav kauns smieties pašam ar sevi. Un tas ir kā labas zāles, veselīgi vitamīni, kas palīdz skatīties uz dienu ar nedaudz lielāku prieku. It īpaši tad, kad ir apnikusi tā vienmuļā ikdiena, kurā vienkārši vairs nav nekā, kas izraisītu kaut miligramu entuziasma. It kā jā, Londonu esmu daudzinājusi kā pilsētu, kurā vienmēr notiek kas jauns. Smieties gribas. Bet ne tādēļ, ka es būtu melojusi. Tā ir taisnība, manī vienkārši iezagās tādi ironiski smiekli, jo kā gan katru dienu te var notikt kas jauns ar mani, ja es neesmu tur, kur tas viss notiek?
Sāk šķist, ka trulās dienas Latvijā, kad pirms četriem, pieciem gadiem mēs vienkārši dumji braukājāmies apkārt, ir bijušas daudz baudāmākas, nekā katra mana šodiena. Tas vienalga, vai tad, kad mēs nejēdzīgi iezagāmies kādā Alūksnes pagastā, lai uzsmēķētu, vai tad, kad krusttēvs mūs vadāja apkārt, rādīdams nezināmas un mīklainas vietas, jo viņš man ir ļoti gudrs.
Es zinu, ka esmu vairākkārt daudzinājusi, ka Jolanta ir vientuļniece un viņai patīk tā dzīvot. Man patīk necelt telefona klausuli, ja nav vēlmes. Man patīk klusēt, ja neredzu iemeslu atvērt muti.
Tomēr kaut kā gribas, lai mana diena ir piepildītāka. Gribas kaut nelielu prieku savā ikdienā. Šo spontānumu un bērnišķo sajūsmu. Gribas kaut ko tādu, ko te Londonā, vientuļniecei kā man, būs grūti atrast.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru