Jā, man tas tiešām besī.
Palikušas vien divas nedēļas līdz prombraukšanai. Un jo tuvāk nāk laiks, jo vairāk uzrodas cilvēku, kas mani grib satikt tieši Londonas ielās. Šodien es saņēmu pirmo apsveikumu šī gada dzimšanas dienā. No Londonas. Tādu, kā jau gribēju- lielu un foršu, kur var uzspiest podziņu un tad sāk mirgot zvaigznītes. Smieklīgi, cik ļoti rozīgi tas skanēja! Bet ne jau tur tas suns aprakts. Vienkārši tas, ka es saņēmu īstu vēstuli pa pastu. Tā svinīgā sajūta, ka, atverot pasta kastīti, tajā atrodas kas tāds, kas domāts tev.
Vakar atkal bijām četratā. Kā vidusskolas laikos. Kā četros tankistos, tikai suņa nebija. Forši sēdēt pie ugunskura, cept šašlikus vai tos amerikāniskos zefīrus. Dzert tēju, piekost cepumus. Sēdēt un smieties līdz pusnaktij. Bez alkohola vai citām apreibinošām vielām. Un pa visu vakaru es nosmēķēju vien 2 cigaretes. Lūk, ko nozīmē pavadīt laiku kvalitatīvi, nevis urķēt pirkstus un meklēt īsto tēmu, par ko runāt. Man nav nekas pret alkohola lietošanu kompānijā, bet ir nedaudz piegriezies, ka tieši šis "brīnumšķidrumiņš" kļūst par vienīgo iemeslu, lai nosistu laiku ar otru. Tam nav tik lielas nozīmes, kā pēdējā laikā tiek uzsvērts.
Es nepārtraukti domāju par to, kas ir manas dzīves prioritāte. Un to, kāpēc cilvēki manu dzīvi, cik vien es ļauju tajā ieskatīties, uztver tā, ne savādāk. Ir tikai daži, kuru vārdos es ieklausos, par pārējo viedokli man tiešām nospļauties. Kāpēc vienmēr ir kāds, kas tevi cenšas vilkt atpakaļ?
Nez' kādēļ gan man liekas, ka nu jau zinu, kāda būs mana nākotne. Tā arī būs, kā reiz izteicos- viena Jolanta, divas dzīves. Un viena no otras nespēs atdalīties.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru