Mailenda pavisam balta. Nu, tas mans Londonas rajons. Jā, manā mīļajā metropolē snieg kā traks. Un Alī teica, ka tā esot mana un Kikas vaina, jo mēs atbraucām no aukstas valsts. Jā, bet tas taču nemaina faktu, ka MAN ir ļoti auksts. Jāskatās uz visu no gaišās puses- es taču vismaz izbaudīšu sniegu un ziemu veselīgās devās.
Runā, ka esot jau decembris. Drīz atkal kārtējais gads būs galā, un es atkal būšu pienācīga izveidot gada bilanci ar visiem plusiem un mīnusiem. Jā, es tā darīšu nu jau trešo gadu pēc kārtas, jo tas mani stimulē. Uz mīnusu samazināšanu. Vai tieši otrādi- uz sevis uzslavēšanu. Un veidojot šo sarakstu, var izjust, cik patiesībā laikam ir mazs svars. Cik tas ir ātrs, izveicīgs un nežēlīgs. Bet cik daudz tas tomēr spēj dot.
Izrādās, ka visam ir savs izskaidrojums. Katrai lietai, kas sastopama ikdienā. Vienīgais, kam es nekad no savas puses neesmu varējusi atrast izskaidrojumu, ir cilvēki, kas man riebjas jau no pirmā acu uzmetiena. Kas kaitina un kutina manus nervus vien paplešot muti. Protams, ka var minēt neskaitāmas sliktas rakstura īpašības, taču tās tikpat labi var piemist tavam labākajam draugam, ar kuru katru nakti guli vienā gultā. Tad vienkārši tās nešķiet tik īpašas, tik spilgtas un labi pamanāmas. Labi, bet nerunāsim par personām, kas man nepatīk. Tas tikai vairāk sabojās jau tā puspelēcīgo dienu.
Bet pie Londonas esmu tik ļoti pieradusi, ka pilnīgi šķiet- esmu tajā ieaugusi. Esmu gan tā pati mazpilsētas meitene, tikai nedaudz uzfēnota ar metropoles gaisu. Lindas Kalvis man nesen teica, ka es esot „palikusi nedaudz nopietnāka”. Varbūt arī tā ir. Viņaprāt, to nodarījusi tā sauktā „pieaugušo dzīve”. Man jau nu gribētos ticēt, ka tā arī ir. Es tik ļoti taču gribēju pieaugt.
Reizēm sanāk uzzināt daudz pikantu lietu, esot vairāk nekā tūkstoš kilometru tālumā. Jāsāk cerēt, ka atbraucot, mana tik ierastā apkārtnē nebūs mainījusies pavisam, jo man riebjas iedzīvoties no jauna. Viss šķiet tik zināms, bet tajā pašā laikā svaigi jauns.
Runājot par manu darbu, ir divējādi. No vienas puses jūtos pagodināta strādāt starptautiski populārā kompānijā, būt daļa no tā, ko visa pasaule zina un neprasa jautājumus, kas tas īsti ir, taču no otras puses, tam ir arī sava tumšā puse un jā, tas nav mans sapņu darbs, ko vēlos strādāt pirms iestāšanās universitātē. Ir tomēr svarīga tava darba komanda, ar kuru pavadi kopā katru dienu. Un es jūtos tur sasodīti vientuļa. Puiši, kuri pret mani izturas patiesi jauki, neskaitās. Jo, kā Kika izteicās, „tas tāpēc, ka tu esi MEITENE”. Emancipētā pasaule, haha. Tā ir. Atliek vien savā īpašumā ieskaitīt krūtis un skaļus jokus, līdz tavi kolēģi pret tevi kļūst atvērti. Es gan sliecos ticēt, ka neesmu viņu acīs sarunas vērta vien tādēļ, ka pasaulē esmu nākusi kā daiļā dzimuma pārstāve. Es esmu pilnībā pārliecināta, ka meitenes un sievietes pēc dabas ir lielākas kuces nekā vīrieši. Viņi „čomojas”, mēs, meitenes, nē. Vismaz izteiktās „meitenes”, ne tādas kā es. Un man pilnībā pie kājas, cik egoistiski tas izklausījās. Esmu pavisam puiciska meitene. Pat tad, kad kājās ir augstpapēžu kurpes un īsa kleitiņa. Arī tad mans prāts nenoliedz alus glāzi un dažas cigaretes. Ne jau iepakojums maina produkta saturu. Lūk, iemesls, kāpēc esmu vienmēr labāk sapratusies ar puišiem. Cik žēl, ka es nevaru būt tāda Jolanta pret vīrišķā dzimuma pārstāvi, kurš man simpatizē. Tad ir jābūt meitenei. Laikam tas ir tāds dabas likumu autopilots.
Esmu pilnībā gatava atkal mainīt darbu, kaut vai tāpēc mani nosodīs visi, kas uzskata, ka esmu noturīga un nosvērta dzīves stratēģe (bļāviens, cik grūti uzrakstāms vārds). Jo tā nav. Un nav man visiem viss jāstāsta. Tā jau es dzīvē daudz ko noklusēju un nevienam nestāstu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru