Parīt apritēs tieši 3 mēneši, kopš esmu te. Es vairs nebaidos no satiksmes, nebaidos no negaidītiem jautājumiem svešvalodā, nebaidos no naksnīgām pastaigām.
Un es jūtos tik lepna, ka esmu sagaidījusi savus pirmos latviskos ciemiņos, kuri šobrīd mani un Kiku uzticīgi gaida mājās.Vakar es viņām abām (nu, maniem ciemiņiem) dāvāju to, ko uz doto brīdi varēju- braucienu uz Bekingemas pili, Trafalgar Square, Big Ben, Tower Bridge. Un, ak jēl, Tower Bridge ir tik neaprakstāmi skaists! Es tā priekšā jūtos tik dzīva, lai nu cik tas debili skanētu. Un mani nebaidīja nekas, nekas, nekas, jo, lai gan tas vien ir auksts, nedzīvs tilts, tā masīvums un senlaicīgā piegarša uzsita ko kņudinoši patīkamu.Es spēju sevi iedomāties tur pastaigājoties kopā ar savu Misteru Perfekto. Un viņš stāstītu visvisādas muļķīgas un reizēm gudras lietas, bet es tajā it nemaz neklausītos, jo man pietiktu ar viņu vien, ar to, ka mēs šeit esam, abi, un nekas nespētu mirkli šo izbojāt, jo kas ir palicis tur, sirdī, tas tur stāv ilgu laiku. Un Tower Bridge ir mana vieta, es jūtu. Mana pasaulīgā vieta, kur kādreiz pasapņot par savu Misteru Perfekto. Kas to lai zina, varbūt pat kādreiz abiem kopā. Yeah, that's one of the reasons why I love London! Un naktī mana mīļā Londona ir nepārspējami skaista. Un es jūtos tajā visā daudz, daudz vairāk iekšā, jā. Kādreiz es esmu bijusi brite, savā iepriekšējā dzīvē.
Un Big Ben blakus parlamenta ēkām bija tikpat skaists. Kā gan es, kura jau vairākus mēnešus dzīvo šeit, varēja šo skaistumu palaist garām? Cilvēki, kas paretam pagāja mums garām, bija tik nekaitīgi, nesteidzīgi, ka man vai pilnībā skauž. Tik skaista pilsēta, tik patīkama vide! Ai, Latvija, es jūtos no tevis šobrīd pavisam tālu! Vakar gan tas man bija izteiktāk, jo es par Latviju vispār nedomāju, man bija vienalga. Londona mani pārņēma, domas par Mr. Perfekto vēl aizvien ik pa laikam uzpeldēja manā galvā, es aizmirsu visu, visu, kas mani skar un retumis traucē. Man nepastāvēja problēmas, neparādījās skumjas pēc mājām un draugiem, kas mani, iespējams, aizmirst. Aizmirst? Jā, lai gan es zinu, tā nav. Taču tas durās ik pa reizītei, iedomājoties, cik ļoti ES censtos kontaktēties ar kādu sev tuvo, kas no manis fiziski ir tālu. Pat ja nebūtu laika. Nē, man laiks atrastos, jo nesaskatu to kā materiālu vienību. Laiks- tas ir tikai vienzilbes vārds, ko esam izgudrojuši, lai apmānītu citus. Un tagad es būšu Miss Nejaukā, kas nerod laiku pat uzrakstīt dažus teikumus. Ir cilvēki, kuri mani neaizmirst. Bet pārējie? Man vienalga. Ir mans blogs, lasiet to. Būšu lepna, neiešu vairs cilāt pirkstus dēļ tiem, kas vien domā par savu "laiku". Varbūt tas skan tā "oj, oj, oj, kurš tad mazajai Jolantiņai nodarījis pāri", bet nu redz', varbūt mani Londona sāk piesavināties sev. Un, kas to lai zina, varbūt mani Latvija tik ļoti atpakaļ nesauc...
Bija patīkami saņemt visādas jaukumjaukas lietas, ko atsūtījuši mani tuvie no Latvijas. Aha, un arī šajā brīdī var pieminēt faktu, ka ir personas, kas atrod gan laiku, gan iespēju mani šeit iepriecināt svētkos. Un pat mana bijusī audzinātāja! Ak, jēl! Beka gan gaidīja no manis asaras, bet nesanāca- laikam šoks pārņēma mani vairāk, nekā sentiments.
Šodien, starp citu, es jau otro reizi apmeklēju "Imperial War Museum", un es nešaubos, apmeklēšu to gan trešo, ja ne pat ceturto reizi. Un atradu priekš sevis tur ko tādu, ko nebiju pamanījusi iepriekš. Vietu, kur es savās rokās varu turēt 1940. gada britu avīzes oriģinālizdevumu, šķirstīt neskaitāmas vēsturiskas grāmatas un iedziļināties melnbaltajās īsfilmās. Un tas viss par baltu velti. Lūk, tev, izglītošanās! Apskatot dažus no attēliem, es ieraudzīju šo to familiāru- ielas, pieturas, metro, ēkas. Un ir tik drebinoši jauki apzināties, ka nu es varu būt daļa no Londonas tagadnes, stāvēt ar abām kājām uz zemes vietās, kur agrāk vācietis centās no vietas izsist pašu mazāko akmentiņu. Es jūtos lepna. Jūtos lepna par to, ka esmu šeit. Žēl, un pat NOŽĒLOJAMI, ka mūsdienās vārdu salikums "latvietis Londonā" daudziem ir sinonīms "lētais darbaspēks", vai tamlīdzīgām muļķībām, jo nē, ES šeit esmu , jo vēlos būt. Un ja Londonu nespēj izjust tādā veidā, kā to vajag izjust, tad es nevaru palīdzēt. Jāmāk dzīvot ārpus rāmjiem, ja to nespēj- tad nav nekādas jēgas- jāturpina tur dzīvot, varbūt tu tieši esi radīts principiem, aizspriedumiem un visādiem citādiem frāmējumiem.
1 komentārs:
Lielisks raksts! Vasaras siltajos vakaros man ļoti patīk sēdēt pie Tower Bridge un malkot vīnu ar labāko draugu.
Ierakstīt komentāru