Ārā ir vēl 2010. gads un pamazām nāk 2011. gads. Tā kā esmu palikusi bez interneta resursiem mājās, tad iespējams šis ir mans pēdējais ieraksts manā blogā šogad. Un uzsvars ir likts uz pēdējā vārda, jo tiešām- viss taču turpināsies.
Esmu jau izanalizējusi gada bilanci savā dienasgrāmatā un, par pārsteigumu sev pašai un visiem citiem, tajā bija vien tikai viens vienīgs mīnuss un tas pats tāds nenozīmīgs. Hmm, labs rādītājs. Protams, ka es netaisos publicēt šo bilanci te, tāpēc labāk vienkārši paziņot, manuprāt, labāko bloga ierakstu šogad. To gan būs ļoti grūti noteikt, jo katrā ir kas tāds vitāli svarīgs. Ir daži ieraksti, kurus es labprāt vispār izdzēstu uz visiem laikiem, taču to nedarīju/-šu, jo esmu taču parasts cilvēks- es mēdzu pieļaut kļūdas, bet nekad nesanāks tās izdzēst.
Domāju, ka šis raksts būs veltīts savas personības kopsavilkumam. Kāda tad biju pirms gada un kāda esmu tagad. Un ko es sagaidu no 2011..
Patiesību sakot, viss ir gandrīz tādās pašās krāsās. Varbūt vietās nedaudz tumšāki toņi, bet tikai uz pozitīvas noskaņas. Es nedomāju, ka šī gada laikā būtu ko darījusi savādāk, jo nevar nožēlot izdarīto, bet gan neizdarīto. Tikpat daudz mīnusus es saskatītu tajā, ja es nebūtu atbraukusi uz šejieni, Londonu. Tas ir viens no galvenajiem plusiem, maniem ieguvumiem, manām dāvanām. Es varbūt vēl aizvien neesmu aizbēgusi no kaut kā, kas mani mentāli nelika mierā jau labu laiku, bet tikpat labi neesmu palikusi zaudētājos.
Kā jau katru gadu, arī šogad mani piemeklēja pietiekami daudz aplauzienu un dzīves netaisnību, ar kurām gan spēju tikt galā. Vispār jau laiks kārtējo reizi man atnesis papildus pieredzi ar līdzcilvēkiem un svešiniekiem. Vēl aizvien ticu, ka uzticēties var vienīgi sev. Tāpat kā ticēt var vienīgi sev.
Un viss, viss, ko citi man centušies nodarīt, nav gan aizmirsts, bet nolikts malā. Es neesmu viena no tiem pozitīvajiem cilvēkiem, kas cer, ka nākamais gads nesīs vien labumus un jaukumus. Zinot, kam esmu piekritusi, tas nesīs diezgan daudz šķēršļu, kam tikt pāri. Un es nedomāju, ka izcīnīšu visu, ko es vēlos, visu, ko ceru sasniegt. Man tomēr gribas, lai paliek arī kas tāds, uz ko turpināt likt cerības un ziedot visu savu gribasspēku, jo tas šī gada laikā vien ir pastiprinājies.
Esmu ārprātīgi sajūsmināta, ka vien pēc aptuveni 6 mēnešiem es atkal redzēšu Latviju un visus tos, kuri man tik ļoti rūp. Tā laikam būs mana svētku dāvana un notikums numur 1.
Džolentha, kas it kā skaitās mans angliskais vārds, šajā Vecgada vakarā, tāpat kā visos pārējos, ķersies pie cerību salmiņa un ievēlēsies savas slēptākās vēlēšanās. Lai kādas tās būtu, lai cik daudz to būtu, man pilnībā vienalga. Zinu, tas ir tik naivi un bērnišķīgi, bet es kaut kā tam ticu. Nu jā, gadās.
Un ja man būtu jāsaka, kādas ir manas Jaunā gada apņemšanās, es teiktu- tādu nav, jo es neticu, ka cilvēki spēj sevi piespiest un tās izpildīt. Vislabāk ir apņemties visu darīt spontāni.
Mans blogs turpinās pildīties ar jauniem, stulbiem/gudriem, gariem/īsiem ierakstiem. Es turpināšu izklāstīt visvisādas tracinoši uzmācīgas un filozofiski gudras pārdomas; nebeigšu ņaudēt par dzīves netaisnību un garlaicību vai pārspīlēti priecāšos par skaistām lietām un sapņošu par Mrs. Perfekto, kurš šonakt atkal mani apciemoja sapnī.
Varbūt vienīgā mana vēlme, kurā es varu atzīties ir tas, ka es ļoti gribu vairāk spēka- gan fiziska, gan mentāla, jo tas šī gada laika tika izsmelts līdz minimuma robežai. Gribētos nedaudz to uzpildīt kādā speciālā uzpildes stacijā.
Jebkurā gadījumā, es 2011. gaidu ar tādu bērna prieku un sajūsmu. Manī ir neizskaidrojama sajūta, kas tas būs tā vērts!
Tiksimies nākamgad! Mans blogs ņem dažu dienu atvaļinājumu!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru