...es no rīta uzmestu vien nevērīgu skatu spogulim. Sakasītu matus, lai tie izskatās kaut nedaudz „aiztikti”. Uzvilktu to, kas liktos kaut nedaudz tīrāks, nekā vakardienas apģērbu pārpalikumi.
Mobilajā man būtu tikai, augstākais, 20 numuri, jo pārējiem simts es nemaz nepiegrieztu vērību. Es katru rītu sazinātos ar saviem čomiem, piedāvātu parkā iedzert aliņu vai uzspēlēt nejēdzīgu regbija spēli. Mani draugi būtu mans zelts, un es nekad nepiegrieztu vērību meiteņu sazvērestībām.
Es nicinātu katru, kas izturētos nevērīgi pret vecāka gadagājuma cilvēkiem vai izglītību. Skolotājus es cienītu vienīgi tad, ja viņi nepiegrieztu vērību manam miegam mācību stundās vai lekcijās.
Es reizēm pavadītu dienu vāļājoties pa gultu un skatoties televizoru, nedomājot par to, cik ātri pazudīs mana presīte.
Es nekautrētos smēķēt uz ielas un izbļaut nepieklājīgas frāzes. Es bezjēdzīgi braukātos apkārt savā automobilī, ik pa reizei uzmestu skatienu, cik bākā palicis benzīna. Bet ja tas izbeigtos, es stāvētu ceļa malā, gaidītu „čomus”, kas mani izručītu, vai vienkārši stopētu mājās, jo zinātu, ka nepiestās neviens, kas gribētu mani mežā izpucēt. Un ja mans automobilis spītīgi rītu benzīnu par daudz, es no garāžas izvilktu savu moci, brauktu līdz nezināmam ceļa krustojumam un cerētu, kaut policija mani nepieķertu braucam bez ķiveres, jo man patiktu, kā vējš jauc manus matus. Un es zinātu, ka esmu brīvs.
Man būtu savi muļķīgie principi, savi kaitīgie ieradumi un citiem liktos, ka mani nekādi nevar ierobežot, jo man nebūtu likumu. Dažreiz es spētu nokaitināt kādu, kas neizprastu manu vienaldzību vai pārspīlēto pašizlēmību, kaut gan man tas taptu piedots, jo es būtu zēns. Un zēni taču jau izsenis ir darījuši, ko vēlas.
Manī būtu jūtas, ko kādam dāvāt, bet es nekad meitenes nesauktu par „dūdiņām” vai „beibēm”, jo man būtu tikai viena, ko sauktu par „to meiteni”, kurai es gribētu piekļūt tuvāk- gan garīgi, gan fiziski, jo man patiktu, ka viņa labi smaržo un garšīgi domā. Un viņa būtu tikpat nepieejama un neatkarīga kā es pats. Bet es nekad neteiktu, ka man viņa patīk vai ko tamlīdzīgu. Es taču būtu zēns un zēni atklāti par jūtām negrib runāt, tā taču ir meiteņu padarīšana.
Es atklātu, ka mēdzu raudāt ne tikai bērēs, bet gan arī ikdienā. Es neslēptu, ka spēju būt emocionāls kā visi mirstīgie, taču manas emocijas mani sauktu vien tad, kad es pats tām ļautu kliegt, jo zēni neraud un zēni nespiedz, tā ir meiteņu padarīšana.
Man būtu trīs tetovējumi- viens nenormāli stilīgs; otrs ar savu simbolisku nozīmi, bet trešais būtu muļķīga kļūda, kuru es vienmēr censtos noslēpt, jo zēni negrib ķiķināt un visiem klāstīt savas kļūdas, īsti veči nemēdz runāt skaļi par savām muļķībām.
Un man būtu ādas jaka, jo es skaļi neizpaustu savu attieksmi, to varētu redzēt fizionomiski.
Man sekss nebūtu kas tāds, ko izbaudīt ballītes saldajā nobeigumā vai tad, kad daba vienkārši sauktu, bet es tā nevienam neteiktu, jo veči ir veči- sekss ir svarīga dzīves sastāvdaļa. Un es klusētu, ja mani „čomi” aprunātu savus seksuālos piedzīvojumus pagājušajā nedēļas nogalē, bet ne jau tādēļ, ka man tādu nebūtu bijis. Vienkārši tamdēļ, ka man tas nešķistu publiski apspriežams pasāciens. Es labāk tēlotu, ka esmu palaidis garām izdevību, jo veči ir veči, viņiem izdevība var parādīties vienmēr.
Man skapī nebūtu 3 bikses ar pieskaņotiem 3 džemperiem un maikām, jo man būtu vien 2 bikses un neskaitāmas maikas, un es katru reizi vilktu ko savu, jo neviens tam nepiegrieztu vērību. Galvenais, lai mamma izmazgā.
Bet es mammai neteiktu: ‘’Uztaisi man ēst!”, jo es nebūtu feiminists, man būtu pašam savas rokas, es spētu kaut reizi pakustināt savu pakaļu un pabarotu sevi pats.
Man nebūtu bail no bērniem, es viņus disciplinētu pa savam, es būtu bērnu draugs.
Bet mani čomi, būtu savādāki, nekā es. Un es viņus vērotu un mācītos no viņiem- no viņu kļūdām un visa pārējā, bet es to neteiktu, jo veči ir veči, viņiem nevajag plātīties un asistēt, viņi taču grib labāk dot padomus.
Es nekad meitenei nesolītu to, ko nespēju pildīt, pat tad, ja viņai būtu eņģeļa sejiņa. Es zinātu, ko nozīmē solījumu neturēt vai lauzt. Es situāciju pielāgotu ar kādu muļķīgu piemēru no manas bērnības, kad vecāki man solīja BMX, bet es dabūju vien ar vadības pulti darbināmu mašīnu. Es būtu labs zēns.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru