„Sirdi tu vairs tagad slēdz vai neslēdz,
viss vienalga, es tur esmu bijis.”
Tā izteicies Vācietis. Malacis, gudri runāja. Smuki gudri.
Kāda kuram tur ir daļa, ka man patīk dzīve zaļa? Un labs ēdiens... Jā, man pietrūkst vecās Jolantas, kas spēja izskatīties daudz labāk, nekā šobrīd. Nezinu, esmu sākusi izplesties. Skatos vecās bildes un šausminos, skatoties spogulī.
Ļoti vēlos vasaru, garas naktis, šašlikus, aliņu, sarunas pie ugunskura un nebeidzamas cigarešu paciņas, kas rada īsto noskaņu. Cigarete rada īpašu noskaņu, un es to nesaku kā smēķētāja, jo man pašlaik nav naudas, par ko tās nopirkt. Jā, es izsmēķēju vidēji 5-7 cigaretes nedēļā, un tās pašas ir atkarīgas no biedru labvēlības.
Šodien man ir uznākusi vēlme rakstīt, drukāt, izplesties vārdos. Izstāstīt, kas jauns un kas kuram mugurā. Piemēram, gribat zināt detaļas no Makdonalda aizkulisēm? Es šo un to zinu, taču tas nav nekas tāds ūberkruts. Nu, jā, es varu katru dienu ēst tur par baltu velti, lai gan tas man nepatīk. Jā, viņi visus derīguma termiņa izsmeltos produktus izmet miskastē, pat ja šokolādes kēksiņš būtu svaigs vismaz ilgāk, nekā darba zeķes. Jā, es drīkstu tādus produktus savākt sev, nevis izmest. Un vairāk nekā īpaša nav. Viss tiek gatavots pilnīgi normāli. Nesaprotu, ko tu lēja tie gudrīši, kas teica, ka es „vairs nevēlēšos tur ēst , līdz ieraudzīšu, kā tur visu gatavo”. Watafak? Nu, ģēniji, kas tur tāds ir? Man jau nu patīk, cik gudri runā „zinātāji”. Jā, jā. Varbūt man vienkārši ātri piegriezīsies tāda barība, tas arī viss.
Es klausos „Prāta Vētru”. Un nožēloju, ka netikšu uz lielkoncertu decembrī. Tas nav godīgi. Man taču gribējās.
Sniegs šeit ir nejaukāks, nekā Latvijā. Fakts.
„Cik grūti gan ir jūtām pēdas dzīt,
Un noķert tās kā putniņu būrī”
Stulbās emocijas, d*rst ejiet!
Es sev šķietu tik dīvaina. Reizēm liekas, ka es nekad neļauju savām ierastajām emocijām aiziet nebūtībā. Izgriezt, ļaut iet, samierināties. Vienmēr atradīsies manā galvā kas tāds, kas teiks: „ vēl nē, pagaidi”. Un es paklausu. Bet mans sliktais ego saka: „Kāda tam jēga?”. Kāpēc tieši „sliktais”? Jo tas ir Ego, kas fiziski mani attur no patiesības, dara citiem riebīgas lietas un čukst man ausī nepiedienīgas lietas. Labu laiku atpakaļ es viņu ieslēdzu sevī, taču tajā nelaimīgajā, liktenīgajā dienā tas izlauzās uz āru un lika man pieļaut kļūdu, kuru, kā jau manā blogā rakstīts, nespēju sev piedot. Un kas tad man cits atliek? Sist ar plaukstām pa seju un kaukt, cik stulba esmu; cik vaļīga esmu? Tas nepalīdzēs. Riebjas tas mans Ego, viņš ir tizls, viņš neļauj man būt stiprai. Riebeklis izlien un ņurda nervus tad, kad jūt- mans nervu termometra stabiņš sāk kāpt līdz augstai pakāpei. Tizlenis.
Šobrīd vēlos vien būt pie jūras un vērot saulrietu un cerēt, ka līdz ar saulrietu aizies mana muļķība un spītība. Atgriezīsies vien tas, ar ko izdzīvot tālāk- bez sāpēm, rūpēm. Lai gan nē- kādas gan sāpes? Man nekas nesāp. Vienkārši tāda stulba sajūta. Tāda...nuuuu, kā lai labāk pasaka? Greiza, šķība, nepareiza.
Ir jāsamierinās, ka kādreiz mēdz būt tā- tev nekad nepiederēs tas, ko no sirds vēlies, kaut vai tādēļ liksies, ka zeme brūk zem tavām kājām. Ir jāmāk situāciju „ņemt priekšā” pēc pilnas programmas, kaut tas šķiet neiespējami. Iespējams ir viss. Esmu sapratusi, ka visu pārāk idealizēju, perfekcionēju. Un mierinu, ka iespējams tas, ko tik šausmīgi gribu iegūt, nemaz nav tas, kas man vajadzīgs. Es meklēju pavisam jaunu „es”, lai gan pagaidām liekas, ka skrienu ar galvu sienā, sasodīts. Nekādu rezultātu.
ĀĀāāāāāā, es zinu, ko sev dāvāšu, pirms braukšu uz Latviju. Tas būs pārsteigums. Kas paliekošs. Tetovējums, jūs idioti. Cik mīļi, ne? Haha.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru