Kad es viņai pateicos par to, ko viņa manā labā izdarījusi, mūsu dialogs beigu beigās līdzinājās kam tādam:
J: Omg, thank you so much! I still can't believe, that you let me in so easily, even if I am a stranger! You are so nice and kind!
A: No, I am not only nice and kind, I am human as we all are.
Tāpēc varbūt dažiem vajadzētu mācīties būt cilvēkiem, jo tas reizēm nemaz neprasa tik daudz.
Jā, bet ja nu ieliekam lielu atstarpi starp vakardienu un šodienu, tad ir nedaudz kas ko stāstīt. Ziniet, jā, es aizgāju no Makdonalda. Gan ar nelieliem meliem, bet kāda gan tur atšķirība, Londonā lielākā daļa dzīvo uz meliem un nepatiesības tikai vien lai saraustu vairāk skanošā. Un tātad, mans jaukais menedžeris gan nebija laimīgs, ka es eju prom, bet, paldies Dievam, kļuva pat ļoti draudzīgs. Tā bija pirmā reize manā mūžā, kad jauns, simpātisks priekšnieks man palūdza iedot savu numuru. Ko viņš teica pirms tam, lai paliek manā un viņa, un manas labākās draudzenes ziņā. Haha, cik nežēlīgi pret ziņkārīgajiem. Ziņkārīgajiem varu vien stāstīt formālo daļu:
BM: We put a pressure on you just because we saw a potential in you, someone, who can be promoted in the near future. We didn't dislike you, actually you did a really good job, really.
Nu labi, redz, kā mani novērtēja. Tas pats menedžeris Makdonalda ballītē tikpat augstu novērtēja manu pakaļu. Un tas nav pārnestā nozīmē, tā nav metafora, tā nav nedz sazin kāda idioma, nē. Taču viss kārtībā, nekas traki neķītrs vēl šeit ar mani nav noticis.
Kā es tiku uz Makdonalda ballīti, ja vairs tur nestrādāju? Labs jautājums, tikpat laba atbilde. Augstākminētā persona mani uzaicināja. Un "rezervēja" mani uz visu vakaru. Bet līdzko es ierados, bija pilnībā skaidrs, cik ļoti "gatavi" mēdz būt menedžeri, kuri ballējas. Lūk.
Taču ballīte kopumā bija patiesi laba. Ieeja klubā pie Temzas krastiem par brīvu; skaļa mūzika; vislabākie kolēģi no manas Oxford filiāles+ tam visam pa vidu Jack Daniels-pepsi un vodka-dzērveņu sula pilnīgi pa baltu velti. Es jutos tik patīkami, kad lielākā daļa neuzspēlēti ķēra mani aiz rokas un sērīgi nolamāja mani, kad es paziņoju, ka vairs nestrādāju šajā starptautiskajā kompānijā. Viņu sejas izteiksmes lika man gandrīz vai nožēlot savu lēmumu. Bet.. visam šim vakaram un pēdējām dienām Makdonaldā, visam tam pāri ir kas pavisam cits.
Es pat nemaz nezinu, kā lai to tik neuzsvērti un ne tik naivi paziņoju, jo tas ir kas tāds, kas man nekad nebūtu ienācis prātā, ja jau es sev tik emancipēti uzliku aizlieguma zīmi vīrišķajam dzimumam. Jo man pilnībā vai liekas (es nonācu pie tādiem secinājumiem tik vien zinot sevi), ka esmu... ēēē... iemīlējusies?! Nu, jebkurā gadījumā vakardienas ballītē manā galvā jukumjuka visādas domas un filozofiskas idejas, mazsakarīgi un pavisam sakarīgi spriedumi. Likās, it kā tas cilvēks būtu mani nohipnotizējis vien ar to pašu- neko. Viņā ir kaut kas tāds, kas mani pievilka jau pirmajā dienā, kad es ieraudzīju... savu jauno, skaisto menedžeri, kas man likās neticami negodīgi, jo ja viņš būtu bijis mans kolēģis, viss būtu bijis daudz savādāk. Varbūt tas tāds muļķīgs princips. Ai, un tās personas kautrēšanās bija un vēl aizvien manā prātā ir tik piemīlīga. Tikpat piemīlīga, kā mana atturība. Kā jau es vienmēr to daru- ieturu vēsumu, lai neapdedzinātos, no tā, kas patiesībā iekšā ir pavisam karsts. Un viss. Viss, viss tajā cilvēkā likās tik perfekts, tik ideāls šim brīdim. Kas tāds, ko es vēlējos atrast ar ko izārstēties no bezjēdzīgiem murgiem un sadragātās tanka jūtu kastes. Tas bija mans pirmais īstais potenciālais jūtu objekts šeit, Londonā, kam es nebūt nemaz nebiju sagatavojusies. Un, protams, ka tā tam vajadzēja beigties- es minstinājos, bremzējos, mīņājos un beigu beigās viss, kas man palika, ko izjust un atcerēties pirms miega bija mīļa buča uz vaiga, apskāviens un neveikls, īss dialogs
J: Bye, ****, I'm going! I really gonna miss you the most, I like you.
A: Ok, then see you someday!
J: No, you not gonna see me anymore.
A: Take care, anyway!
Laikam jau viņš nezināja, ka vārds "someday" ir sinonīms vārdam "nekad".
Un tagad nu es esmu- sapņoju par to personu, vārtos gultā un domāju visādas jaukas lietas. Tā, it kā patiesi būtu uzlikusi sev pretīgi rozā brilles. Un es nevaru, nevaru piedot saviem vārgajiem "Ego", ka viņi ļāva šim ideālajam kļūt vien par iztēles priekšmetu, kas manā galvā labu laiku dzīvos kā vienīgā iespēja izārstēt savu reizēm tik rūgti skābo vientulību. Nav jautājums par to, vai es viņam arī patiku, lai gan parasti tādas lietas es spēju sajust. Redz' kā, mēdz būt arī šķiršanās bez tikšanās.
Es ļoti, ļoti gribētu zināt, cik tālu tas viss būtu nonācis, ja sanāktu, kaut gan man nepatīk spēlēt spēlīti "kā būtu, ja būtu". Šis mans ideāls, kas dzīvos manā prātā kā kaut kas nepieredzēts, bet eksistējošs. Jo viņš eksistēja. Es iepriekš tam tā neticēju, jo visu ko jau var sazīmēt savā muļķīgajā un naivajā fantāzijā, bet nekad nevar zināt, cik daudz no tā materializēsies. Kaut gan es ticu, ka, ja būs lemts, mēs satiksimies. Viņu no manis neglābj fakts, ka es zinu, kur viņš strādā. Hahahah.
Zinu, ka nevar padoties un par laimi esot jācīnās un bla bla bla, bet man nav spēka cīnīties. Nezinu, es nedomāju, ka jūtu dēļ vajag pacelt zobenu un citus aukstos priekšmetus, jo reizēm tavs spēka izlietojums var neatmaksāties. Un es negribu izsmelt spēkus tagad. Tas nebūtu pareizi.
Ak, Dievs, es esmu iemīlējusies! Hā, nezinu, cik ilgi šitais vilksies, bet man prieks, ka vismaz šis mans ideāls ļāva kaut uz laiku aizmirst to personu, paldies!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru