laimīgā, laimīgā vakardiena

Es beidzot noskatījos „Gladiatoru”. Jā, labi, labi- es zinu, ka tā filma nostāvēja manā kompī vismaz 4 mēnešus un man taču bija iespēja to noskatīties vairākus gadus atpakaļ, bet taču kāda jums tur starpība. Un man patika mana šodiena (es rakstu svētdienas vakarā, ja nu publikācija iekavējas). Šodiena notika bez steigas, stresa un liekām aktivitātēm. Vienīgais, man tik ļoti gribējās, lai laiks nesteidzas un mana brīvdiena turpinātos vēl dažas stundas. Es piecēlos divpadsmitos (kas man ir svēts rekords pēdējo nedēļu laikā), dušā noberzu negatīvās emocijas, veikalā sevi palutināju ar bērnišķīgiem pirkumiem, noskatījos iepriekšminēto filmu un tagad vāļājos gultā, skatos „X factor”, kur nesen uzstājās mans iemīļotais „Glee” ar episko dziesmu „Don’t stop believen’, hold on to that feelin’ utt.” Āāāā, man taču vajadzēja just, ka viņi ir netālu no manis, haha.

Es nemaz nezināju, ka Himlers reiz mēģinājis atrast Svēto Grālu. Tas tā, out of topic.

„Man jāiet

Man jādodas prom

Nekas šeit nav palicis priekš manis”

Es savas nesenās izjūtas atceros kā vakardienu. Manu laimīgo, laimīgo vakardienu, kuru mana nākotne un liktenis nocirta kā trauslu skalu. Es pilnībā jūtu, kā viss manī iekšā pulsē atceroties to manu laimīgo, laimīgo vakardienu. Tās izjūtas... Tas sasodītās izjūtas, kas man reizēm miegā liek murgot un saukt atpakaļ. Es nezinu, kā gan tas iespējams- tā justies, tā ciest, tā just un reizē nīst. Reizēm man šķiet, ka sajukšu prātā. Man nav ne jausmas, kad mans prāts laidīs to visu prom. Kad es beidzot sev iestāstīšu- VISS. Kas beidzot likšu punktu tur, kur tas jau sen trekni ielikts. Varbūt ne no manas puses, varbūt arī no manas puses. Mentāli es to izdarīju otrā, jebkurā gadījumā. Es nezinu. Nevar sevi ļaut tā apkaunot, pazemot, izmantot, bet es nespēju. Jūtos kā noklīdis krancis, kas nevar sev rast mieru no blusām, kas sāpīgi kož ādu. Ak, Dievs, mentālās sāpes vienmēr ir pretīgas, jo nav dziedējamas. Vislabākās zāles, protams, ir laiks, bet... Ir tik daudz „bet”.

Es gribētu izplēst to visu, jā, esmu teikusi un minējusi to šeit, blogā, jau neskaitāmas reizes. Taču nekad man nav bijis nepatīkami atcerēties, ar iztēles un atmiņas palīdzību izjust visu atkal. Un tad, kā jau jebkurš mirstīgs cilvēks, es atveru acis, atgriežos realitātē un savā priekšā redzu to pašu- neko. Nekā, nekā nav. Ir bijis. Vairs nav. Nebūs.

„Ir tā, jo vairāk saproti, jo vairāk saproti, ka neko nezini un viss, ko tu esi sapratis maina savu vērtību vai virzienu” (J. Vimba, 2010.08.19.)

Nevajag jautāt, kā es tik precīzi zinu datumu savam dižajam Cicerona cienīgajam citātam, jo es negribu šajā avotu informācijā dalīties. Man bija gruzdoša sajūta atrast šo citātu, pārlasot dažas lietas. Tāda gruzdoša sajūta, kad papīrs deg, sadeg, paliek vien melni, smirdīgi pelni. Es nezinu, kas ir nepatīkamāk- saprast, ka tu esi sačakarēts vai saprast, ka nekad arī netiksi čakarēts, jo neļausi un tev neviens tā nedarīs. Sasodītā, bezjēdzīgā pasaule, kas man neļauj dzīvot mierīgi!!! Es vienmēr esmu zinājusi, ka nederu tai. Neko nespēju darīt pareizi, ja runa ir par jūtām. No ārpuses izskatās, ka esmu tāda pavisam vienkārša, vēsa un ballēties griboša meitene, kas neizjūt patiku pret daudzām personām. Rupjā, neiecietīgā Jolanta. Ak, kādi meli, meli, meli. Šie veiksmīgie, dumjie meli. Iekšā manī kūsā kas tāds, kam pat Fārenheita termometra stabiņš netur līdzi. Tas viss laužas uz āru, grib tikt izlietots, bet es riju, riju to visu nost, slāpēju ar patiesības ūdeni, turu muti, ausis ciet un saku „Ej tu galīgi!”. Negribu, man nevajag to, man nevajag! Es varētu atdot kādam citam to, kas manī iekšā slēpjas. Tās ir patīkamas emocijas, ka es jums saku! Tās, kuru dēļ esi gatavs pat neēst ilgu laiku. Bet man viņas vairs nevajag. Vismaz es cenšos sevi apmānīt, noliekot priekšā šo faktu.

Cilvēk, tu spēj apmānīt citus, bet tu nespēj apmānīt pats sevi. Un es nevaru, es zinu. Šobrīd es nolaižu rokas un saku, ka maniem Ego ir taisnība. Tas tur paliks uz nezināmu laiku. Kas to zina, kad pazudīs. Un man jāturpina cerēt, ka laiks būs žēlīgs. Varbūt tā ir lemts- kaut kam iekšēji jāpaliek, lai tiktu mācība. Mācība, ka nekad, NEKAD nevar domāt, ka nevainīgs smaids un muļķīgas frāzes nespēj pārtapt par kaut ko vairāk. Ptfū, nospļaujos! Jāiet smēķēt. Tas viss manī uzdzina vēlmi sevi sapurināt, noslēgt no tās sasodītās jūtu pasaules un teikt: ”Tu esi stiprāka par šo visu!”.

Varbūt mani nezinātāji un svešinieki, kas seko manam blogam, domā, ka esmu iemīlējusies iesācēja-vārgule, taču nē, esmu kas cits. Esmu dzīvs pierādījums, ka pat tanks ar viscietākajām kāpurķēdēm spēj iestigt vismazākajā dubļu zaņķī, kas neļauj izlauzties uz priekšu. Un to dragā, lido lādiņi, šķembas dragā bruņas. Un nekas nespēj tam palīdzēt. Apkalpe baidās izlīst ārā, darīt tam visam galu, glābties no šīs neveiksmīgās, nu jau kara trofejas. Nē, mana apkalpe baidās skatīties patiesībai acīs. Mans lepnums man neļauj darīt mocībām galu, esmu tanks, kas ir dubļos līdz lūkai, bet tāpat stobru lepni slej augšup debesīs. Jo ir taču kaut vismazākā cerība izglābties. Un kamēr tā ir, tikmēr apkalpe ir drosmīga. Nāve kara laukā taču ir tik tāla un nevēlama. Jā, tāpat kā iespējamās atbildes uz maniem miljons jautājumiem. Nē, labāk lai nu manis nav. Lai paliek vien mana laimīgā, laimīgā vakardiena.

Bet es dzīvošu laimīgai, laimīgai rītdienai...

Tas bija nedaudz skumji. Uzrakstīt pēdējā laika bilanci. Un man vienalga, kas šo lasa. Dzīvē tāpat neviens neticēs, ka esmu šāda. Es visiem esmu TĀ Jolanta, tā rupekle. Bet redz kā, arī dadzis skaitoties zieds...