Vajadzīgas tikai 16 sekundes, lai rastos pirmais iespaids par tikko satiktu personu un 4 minūtes, lai rastos galējais iespaids par otru. Un man tā domāt, ka nepieciešami vien daži vārdi, lai mainītu iespaidu uz visu atlikušo laiku.
Šajā stresā, uztraukumā esmu palaidusi garām faktu, ka pirms nedēļas pagāja tieši 4 mēneši, kopš esmu te. Man viss liekas tik radniecisks un ierasts; pilnībā vienalga, ja esmu to jau teikusi. Reizēm paliek žēl, ka es pakļaujos Londonai, sāku aizmirst cilvēku balsis, kuri palikuši tur, Latvijā.
„Bet nozīme ir tikai tam, tam ceļam, ko tieši tagad ejam, nevis dzenamies pakaļ vakarējam vējam”
Manai labākajai draudzenei šobrīd ir smagi. Varbūt tāpēc viņa reiz, atnākot mājās, uz visu nakti atstāja manā kompītī skanot „Prāta Vētru”, jo kad man ir smagi, es klausos Renāru.
Mans tagadējais menedžeris teica, ka man esot apburošs smaids. Tad es uzdevu sev jautājumu, kāpēc tad es tik reti smaidu. Ja to daru, tad tikai tad, kad apkalpoju klientus. Redz, es reāli dāvāju to tiem, kas nemaz nav tik ļoti pelnījuši. Un tad? Nedomāju, ka mans smaids izstaros baigo laimi un prieku, jo es iekšēji nejūtos tik starojoši, svaigi un priecīgi. Jāmāk spēlēt pēc noteikumiem, ja gribi tikt tālāk. Bet, ja noteikumu nav, izveido pats savus.
Liekas, ka es atbraukšu no Londonas vēl lielāka riebekle, nekā biju. Par spīti tam, ka man ir dzelzs nervi, es nespēju atmest daudzas lietas, kas pielipušas un spītīgi turas. Tracinoši, ka nedrīkstu tās apspriest te. Man patiesībā nemaz nav , kur tās izlikt, jo neko tur nevar mainīt. Bet riebekle es būšu vien tāpēc, ka pieredze ar cilvēkiem un lietām, ar kurām tev jāsadzīvo, kaut gan negribi, sit pa prātu un spēlē pati savu lomu manā galvā. Līdz ar to mana galva izstrādā taktiku, un mans raksturs no tā cieš. Kas to lai zina, vēl palikuši, cik tagad nojaušams, mazāk kā 5 mēneši. Šķiet tik maz... Un reizē liekas, ka viss šis laiks vilksies kā gadi.
Man raksta, saka, ka mani gaida, manis pietrūkst, bet es nezinu, cik ļoti tam ticēt. Reizēm ir tā, ka gribas, lai tevi gaida atpakaļ daudz vairāk, nekā patiesībā ir. Mājas ir mājas. Un esmu tādā situācijā, ka nevienu negaidu šeit, visi, kuriem to gribas, gaida mani. Gribētos arī, lai mani gaida tie, kas negaida. Bet nē, man tas nav lemts. Diemžēl ir tādas personas, kuras labprāt vēlētos, lai es mūžīgi palieku te, lai vienkārši ik pa laikam informēju, ka ar mani viss kārtībā, esmu sveika un vesela, bet nekādā gadījumā nebraucu atpakaļ. Dīvaini, vai ne? Un tās nav manas iedomas, tā ir realitāte, ar kuru es diendienā sadzīvoju, bet, rupji sakot, man pilnīgi pohuj par šīm personām, jo es spēlēju to pašu spēli, ko viņi, kas saucas „smaidi. izliecies. klusē.”. Lai kāds būtu cilvēks, neviens nav pelnījis, lai viņu negaida atpakaļ, kur ir viņa mājas.
Es varētu pastāstīt, kā iet jaunajā darbā, bet man negribas šodien runāt par darbu. Nākamos 5 mēnešus man tā pietiks ar atliektiem galiem (šis teiciens man atgādina mammu, kuras vērtību šeit esmu beidzot apjēgusi uz visiem simts)
„Un tu un tu, un tu, ko dotu, dotu, lai vēlreiz dzīvotu, vai labāk ar kājām pa priekšu, ātrāk, ātrāk nākamajā līmenī iekšā. Tā ir vai tā nav, starp visām atbildēm kā parasti īstās atbildes nav, bet (..) tas būs tavā ziņā- iet pa straumei, vai klausīties sirdsapziņā”
Es neko neatdotu, lai dzīvotu vēlreiz, jo man pietiek ar to, kas man ir uz doto brīdi. Jā, es nevaru teikt, ka tas ir tas, par ko esmu sapņojusi, taču kāda jēga sapņiem, ja tie ir tavās rokās tad, kad neesi gatavs tiem.
„Un tu un tu, un tu, ko tu dotu, dotu, pa īstam lai mīlētu, vai labāk kā agrāk- nekā”
Labāk kā agrāk- nekā.
Es ļoti sen nebiju dzirdējusi „Prāta Vētras” dziesmu „Neatgriešanās”, kuru klausījos laikā, pirms braucu prom, un es biju aizmirsusi, cik tā ir tuva sirdij. Es tagad to klausos un atceros savas izjūtas. Laikam es biju diezgan naiva un kārtējo reizi pamatīgi aplauzos, vīlos tik daudzos. Šajā dziesmā frāze „solīt atgriezties” man liek domāt par to, kas notiktu, ja arī es lauztu solījumu. Atskatoties atpakaļ liekas, ka tas laikam nemaz nav tik grūti, vai ne? Bet es neesmu tāda, es teicu, ka būšu atpakaļ. Un būšu. Ja kādam/kādai tas traucēs, liks grauzt nagus, slēpties, dusmoties, izvairīties, mani tas neskars. Jo es atkal visu cauru laiku klausīšos „Neatgriešanās” un atkal skaitīšu dienas, līdz atkal braukšu prom. Jā, būs atkal „mums laiks šķirties”.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru