Atvaļinājums ir beidzies, laiks ķerties pie mana pirmā šī gada bloga ieraksta, kas nebūs visnotaļ pozitīvs patiesībā, jo mans noskaņojums ir pilnībā uz nulles robežas un es knapi turos, lai nesabruktu, jo stress, kas manī vārās pamatīgā daudzumā ir vien tik tādēļ, ka es neesmu vēl aizvien iestājusies universitātē, bet laika ir palicis pavisam, PAVISAM maz, daudz mazāk, nekā vajadzētu būt. Un viss apkārt arī ir pilnīgā dirsā, ka es pat nezinu, kā spēju sevi savest kārtībā. Laikam jau tā būs- šī mana pieredze Londonā man dos daudz spēka turpmāk, jo ir gan labais, gan sliktais. Un ir depresīvi saprast, ka drīz mana labākā draudzene, kura kaut cik turēja manu galvu virs ūdens, dosies atpakaļ uz mājām. Un tad man nebūs neviena, kas mentāli atbalsta. Jo, kad es devos uz Londonu, kad stāvēju pie saviem sranajiem lidostas vārtiņiem, man bija milzīgs atvieglojums doties tiem cauri kopā ar viņu, jo tas bija tas pats, kas paņemt sev līdzi papildus spēku. Un bija vismaz uz 50% mazāk skumīgi. Bet tagad laiks skrien tik sasodīti ātri, ka negribas par to domāt.
Vakar es beidzot dzīvē redzēju savu universitāti un biju patīkami pārsteigta, cik ļoti man tā patika. Nemaz nelikās, ka atrodos Londonā- patīkams rajons, senatnīgas strūklakas, putniņi dzied un tur noteikti smaržoja pēc dabas, ko gan nespēju pēdējā laikā just vien tikai iesnu pēc. Un iekšēji mani pārņēma tik spēcīga vēlme atkal sēdēt solā, iegūt zināšanas, stulbi smieties kopā ar sava vecuma jauniešiem par muļķīgām lietām. Esmu izsalkusi pēc tā visa, mans organisms trīc no sajūsmas.
Tikai negribas, lai tas viss pazustu vien ierobežojumu pēc, jo kaut kā debili sanāk, ka cilvēks visu dara pēdējā brīdī un tad pats žēlojas, ka viss tiek zaudēts. Man negribas, lai tā notiek ar mani. Negribu zaudēt vēl vienu gadu, bļaģ.
Pēc svētkiem kā vienmēr visi viens otram jautā tradicionālo jautājumu „Kā svinēji?”. Šoreiz mana atbilde ir „pastulbi”, jo palaidu garām daudzas lietas, kuras bija grēks palaist garām. Un man nebija mana mīļotā šampanieša. Un es nekad nebūtu domājusi, ka cilvēks, kas mani apķers, skatoties grandiozu Jaunā gada salūtu, būs vien pamatīgi piedzēries draugs, kas tādējādi vienkārši saņems „fizisku” atbalstu no tikai nedaudz iereibušās Jolantas, kas vienkāršā valodā domāts kā „es tevi pieturēšu, lai tu negāzies”. Varbūt āfterpārtijs, kas bija vienkārši tupa sēdēšana pie metro pieturas, lai sagaidītu bara atpalikušos, bija patīkama, jo tad likās, ka kaut kas jautrs notiks šovakar/šonakt (if you know what I mean), vai arī tādēļ, ka es saņēmu patīkamu komplimentu no vīrišķā dzimuma pārstāvja vien esot es pati. Un tad gribējās vaicāt, vai tiešām man tā ir lemts- palikt vienai, vienai, vienai, vienai. Tāda kā dunoņa ausīs. Ja labi gribētu, man būtu kāds otrs, bet nekā nevelk. Vēl liekas, ka atnāks mans Mrs. Perfektais, kuru es tik cerīgi meklēju Londonas pilnajās ielās. Vien vēl vienu reizi viņu ieraudzīt, slow motion-kā filmās un tad priecāties, cik pasaule ir maza. Pēc tam atkal sagaidīt viņu savā sapnī, bezmiega naktīs un gaidīt 8. Pasaules brīnumu- ka iepatikšos vien esot es pati, jo kāda velna pēc man vajag kādu, kam iepatikties, ja man pašai negribas iepatikties?
Un vispār man tik ļoti patīk cilvēki šeit. Pilnīgi vienalga, ka es atkārtojos. Jo tikai šeit neviens svešais uz ielas neuzspēlē smaidu un vēlējumu „Happy New Year everybody!”. Tas šķiet tik patiesi un individuāli.
Mana kaimiņiene, ar kuru nu mēs kopā „bezdarbojamies” pa mājām, ir izteikti jauks cilvēks. Kad viņa uzzināja, ka pēc horoskopa esmu lauva, viņa teica „Lauva? O, mana mīļākā zīme. Bet zini, es jau tevi iepazīstot jutu, ka tu esi lauva, pēc rakstura jau var pateikt.” Un tad mana jaukā kaimiņiene piebilda, ka tas bija jāsaprot kā kompliments. Redz’, kā. Viņa ir gudra, jo stāstot par to, kā viņa nonāca Londonā, man atvēra acis. Es sapratu, ka darīju pareizi, atmetot malā visus jā/nē, izdarot galīgo lēmumu.
Vakar, kad es metro tizlošanās pēc dabūju braukt uz otru Londonas galu ar autobusu, redzēju daudz patīkamu lietu un vietu, par kurām man nebija ne jausmas. Mani atkal šī lielā metropole pārsteidza. Patīkami, protams. Jā, es taču zināju, ka ar autobusu vienmēr braukt ir daudz patīkamāk.
Es nezināju, kādu bildi pievienot sava bloga ierakstam šoreiz, jo gribējās ko savu, ko personisku, lai visiem būtu interesantāk un tad es sapratu, ka jāpadalās jums ar savu pirmsJaunāGada svinību foto sesiju, kas tika uzņemta visai urliskā veidā, respektīvi, ar manu webkameru. Tā ir, ja gaida, līdz tava nogurusī, strādājošā labākā draudzene izguļ savu nogurumu, bet tavs istabas biedrs sagādā cienastu mājas saimniekiem, izmantojot tavu pārtikas veikala kluba karti. Un tad var paņemt labākās draudzenes pusmāsu un piedāvāt ierāmēt savas cietās sejas. Mana jaukā kaimiņiene teica, ka es izskatoties tajās bildēs pēc brites, lai gan nemācēja paskaidrot kādā ziņā. Es tiešām ceru, ka tas nenozīmē, kas izskatos pēc speķa vai izplūkātas vistas, jo lielākā daļa no mana vecuma britu meitenēm šeit ir vai nu ar lieku svaru, vai arī ģērbjas un krāsojas tik debili un tracinoši, ka man trūkst vārdu. Man jau vispār, kā visiem zināms, tracina tie ķipa oriģinālie stiliņi, kas izskatās, kā no miskastes izvilkti. Esmu nedaudz uzvilkta? Iespējams. Kā ir, tā jādzīvo? Tas gan, tas vienmēr- kā likums.
Nav ne jausmas, kur palikuši mani aktīvie plusiņu licēji. Laikam es sāku zaudēt savu formu. Bet ticiet man, ir grūti filozofēt par pasaulīga mēroga lietām, ja galvā vien skan divas lietas, kas jānokārto, lai būtu miers. Patiesībā man nav ne jausmas, kādi mani „izsenie” lasītāji ir palikuši man uzticīgi, bet kuri vispār šo lapeli ir aizmirsuši. Es zinu tik to, ka šo blogu tikai nesen sākusi lasīt viena persona, par kuru man nav gan baigais prieks, bet ne jau tādēļ, ka man šis cilvēks izraisītu antipātijas. Vienkārši tāpat. Ir lietas, par kurām jautājumus neuzdod.
Varbūt vien pēdējā lieta, ko vēlos piebilst šajā garajā rakstā ir tas, cik es simboliski, kā jau katru gadu, ievēlējos savu Jaunā gada vēlēšanos. Diezgan oriģināli. Dažos vārdos- saraksts, Temza, Tower Bridge.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru