Nu es esmu redzējusi "King's Speech" un tā patiesi ir viena no labākajām filmām, kādu vien es esmu pēdējā laikā redzējusi (es runāju par pēdējiem 2 gadiem). Sen nekas tik labs kino netika rādīts. Un es zinu, kuras ir labas filmas, jo šī ir saņēmusi dikti daudz apbalvojumu. Un saņems vēl tikpat. Uz pusi vairāk. Es jūtu.
Savā ziņā es jūtos diezgan nelabi, jo lieta ar manu universitāti ir pilnīgā pakaļā. Tikt iekšā es varu, tas gan, bet runa iet par ko citu, tāpēc man pamazām atkal kaklā parādās kamols.
Pirms kāda laika mana draudzene, ko nebiju satikusi ļoti ilgu laiku, vismaz gadus 2, man pamatīgi izskaloja smadzenes. Vistiešākajā nozīmē. Un tad es pacēlu degunu, pacēlu galvu. Viņa vienkārši teica "Tas, ko tu esi tagad uzņēmusies, ir smagi. Londonā dzīve ir grūta.Ja tu padosies un dosies atpakaļ, no kurienes esi nākusi, tu visiem pierādīsi, ka esi vāja, ka neko nespēj." Es viņai ticu, jo esmu zaļš gurķis, tikai 4 mēnešus te, toties viņa- vairāk nekā gadu. Redz', es nepadevos, tiku iekšā "Hilton'ā", piestrādāju miljonāra dēla dzimšanas dienā, saņēmu vēl kādu visai vilinošu piedāvājumu... Tātad ne velti mani reizēm vajag piebakstīt.
Taču tagad vajadzēs mietu. Es nezinu, kas ar mani notiks, ja notiks tas, kas rādās, ka notiks. Es nespēju, mana pacietība, mani nervi, mana galva vienkārši pārlūzīs. Vai tiešām tā ir, ka neviens neļaus man kaut vienu vienīgu solīti paspert uz priekšu? Fiziski uz mani skatoties nevar pateikt, ka kaut kas būtu ne tā, bet naktīs, ejot gulēt, mana sirds dauzās no uztraukuma. Taisnība vien manam istabas biedram bija-
-Bet zini, Jolanta, ko var iegūt no dzīves šeit?
-Nu, ko tad?
-Te var kārtīgi norūdīt raksturu. Atpakaļ mājās es visas savas emocijas laidu uz āru, bet te es tam nesaskatu nekādu jēgu.
-Un kā vēl...
Te emocijām nav nekādas vērtības. Tikpat labi cilvēkam pašam te nav lielas vērtības, jo nav laika sevi novērtēt- tu strādā, dzīvo un eksistē. Mans bijušais boss man vakar teica "Yes, yes, we are humans, but not like that. We are more slaves, aren't we?". Un šodien, sēžot metro, man ienāca prātā tas, cik liela taisnība tā ir.Apkārt vien noguruši, pusaizmiguši cilvēki, kas knapi tur acis vaļā, žāvājas un cenšas sevi piespiest pamosties. Tā jau diena bija skaista, saulaina, bet vakars tumšs un bezjēdzīgs. Vismaz man. Un pēc šī ieraksta man atkal nebūs interneta, kas ir pilnīgs sūds.
Šodien es draugiem.lv portālā ieraudzīju kādu pavisam debilu galeriju, ko izveidojis mans bijušais dīdžejošanas kolēģis. Un es nespēju saprast, cik stulbam, bērnišķīgam jābūt cilvēkam, lai publiski skaidrotu attiecības ar kādu, kas izraisījis tev nepatikšanas. Jo mēs taču esam kā sienas- redzēt var, bet cauri saskatīt neko nevar. Tu nezini, ko otrs ir mīlējis, zaudējis, piedzīvojis, izcietis, ja nepāriesi sienas otrā pusē.
Bet mana siena ir biezāka par biezu, es nevienam tik viegli neļaušu pāriet otrā pusē. Esmu kā Ķīnas mūris- bezjēdzīgi, pat apnicīgi garš, taču pievarējams.
Un man tagad liekas vienalga, ko esmu šeit tādu piedzīvojusi, lai nestāstītu līdz galam, kad aizbraukšu uz mājām, jo būs lietas, kas paliks pie manis vien tādēļ, ka ir noliktas uz "aizmirst un neatcerēties" plauktiņa. 
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru