Šodien parunāsim par manu humora izjūtu. Nē, es nedomāju šeit sevi lielīt vai bārstīt tizlus jokus. Es gribu sevi attaisnot, lai gan es jūtu, ka lielākā daļa cilvēku, kuri mani zina tuvāk, ir informēti par to, kā viss no manas puses jāuztver. Ir gan tā, ka es nedomāju, kā es pasaku un ko es pasaku, jo vismaz 60% cilvēku, kas tik tikko vien mani ieraudzījuši, gandrīz vienmēr uzskata, ka esmu riebīga, ļauna un sarkastiska (fakti no drošiem avotiem). Tomēr manī pašā, pēc katra manis pateiktā teikuma, iekšēji noskan signāls, ka tagad vajadzētu smieties. Bet gadās, ka retu reizi neviens nesmejas. Ak, jēl, skan tā, it kā man pilnībā nebūtu humora izjūtas. Vienīgais, ko vēlos ar šo visu pateikt ir tas, ka ES NEESMU FRIGIDA MAITA un mans humors, lai gan reizēm ir ļoti riebīgs un citreiz pat dzelošs, nekādā gadījumā nav jāuzņem personiski.
Esmu ievērojusi, ka man ārprātīgi patīk visvisādas smaržas un man ļoti svarīgi, lai es vai otrs cilvēks labi smaržotu. Neiet runa par dārgām pudelītēm ar izsmalcinātiem aromātiem. Runa iet par smaržu kā tādu- no šampūniem, krēmiem, gaisa, drēbēm, veļas pulvera, aromatizētāja, kondicioniera. Un svaiguma. Un pavasara. Laikam mans deguns ir ļoti uzstājīgs.
Šodien es atkal dusmojos uz metro, jo vairāk nekā puse no visām tām stulbajām līnijām negāja (un neiet joprojām), tā kā bija jādodas līdz pašam centram ar autobusu. Pastaigāties pa Oxford street sestdienas pēcpusdienā nav īpaši jauki, ja tev vajag nopirkt vien 3 mazsvarīgas lietas, jo naudas lieliem, tūristu cienīgiem tēriņiem tev nav. Tāpēc gribot negribot jāpacieš drūzmēšanās, grūstīšanās un stumšanās. Un „John Lewis” ēka smaržo pēc bagātniekiem. Bet daudz labāka smarža ir vafelēm vai tiem garšīgajiem ceptajiem riekstiņiem, kurus pārdod uz ielas. Uz mēles kūst. Un tad man prātā nāk tas, kā es lutināšu savu mammu, kad viņa atbrauks, jo cilvēka prāts ir paredzams- ja tev šķiet tas svarīgi, tu darīsi visu, lai otrs izjustu visu to patīkamo, ko esi izjutis tu pats, vien tādēļ, ka otrs tev palīdzējis līdz tam nonākt. It kā lai pārliecinātu, ka ir bijis tā vērts.
Ir lietas, kuras gribas atstāt aiz muguras, bet nekā nesanāk. Tā, it kā tās būtu piesietas. Un nevar ne pārgriezt, ne pārcirst, ne atāķēt. Es bieži sapņoju sapņus, kurus labprāt nevēlētos redzēt, jo tajā piedalās atsevišķas personas, kuras vēlos izdzēst no savas tagadnes. Vienu brīdi likās, ka tas ir izdevies. Totāls buļļa sūds tas teiciens: „laiks dziedē brūces”. Ņifiga! Tā ir vienkārša sliņķu un degradieru ticība un paļāvība uz terminu „laiks”. Jūs gribat teikt, ka viss nokārtosies, ja vienkārši sēdēsiet rokas klēpī salikuši un gaidīsiet brīnuma klikšķi savā galvā, kas it kā liks saprast, ka viss izdziedēts? Muļķības kaut kādas. Manā uzskatā ir jādara kas tāds, kas tam pašam „laikam” palīdzētu, lai kas tas arī būtu. Un nevajag sarkastiski jautāt: „interesanti- ko tad?”. Ne jau man jūsu vietā jādomā, man ir savas metodes, es vienkārši pametu kaulu, lai katrs nu pats sagremo.
Londona vēl aizvien man šķiet skaista, lai gan esmu tuvu „man pietiek, braucu mājās” robežai, jo atrodos ne visai apskaužamā situācijā. Tāpēc pēdējā laikā ar mani ir grūti sarakstīties, jo visu laiku ņaudu un sūdzos, lai gan svēti apsolījos to nedarīt, kaut vai man zobi kristu laukā. Protams, mani pārsteidza un saniknoja arī kādas vēstules teksts, kas skanēja aptuveni tā „man jau arī likās, ka tev pilnībā vienalga par visiem, bet tad man ***** izstāstīja, ka tev neesot ne laika, ne resursu no kā atbildēt”. Ai, taču ejiet jūs visi d*rst, lielie un svarīgie! Mani dusmas rauj! Riebjas teikt šos vārdus, bet... pamaināmies ar vietām tad!
Cik noprotu, manā tēvzemē šobrīd ir ārkārtīgi daudz sniega. Bet mums te ir saule un lietus. Šorīt no rīta pamodos un ieraudzīju vasaras cienīgu skatu pa logu- piķa melni mākoņi un saules spožā gaisma. How cool is that? Tas, protams, nemaina faktu, ka mūsu dzīvokļa vannas istaba laiž garām tonnām ūdeni, tādējādi pamazām tuvojoties arī ungāru pāra istabai, un pavisam drīz, kā esmu pilnībā pārliecināta, parādīsies nepatīkams aromāts, taču mūsu saimnieks jau trešo nedēļu neko nedara lietas labā. Vai tas, ka viņš ir gejs, ir pietiekams attaisnojums? Domāju, ka nē.
Sen nebiju teikusi šo nodrāzto, bet 100% patieso frāzi- CITA DZĪVI NEKAD NEIZDZĪVOSI, VIEN TIKAI SAVĒJO. Tāpēc es negribu, lai mani mācītu, uz kuru pusi spert nākamo soli, jo man pašai ir kājas, man pašai acis, man pašai ir prāts, kas strādā pietiekami labi. Esmu nenormāli spītīga un patstāvīga, tāpēc es apsolos vairs neņaudēt saviem draugiem, kas uzskata, ka man iet te tik ārkārtīgi spīdoši, ka esmu pat ķipa „savus draugus aizmirsusi”. Neiešu jau nu tagad pierādīt vai strīdēties, kurš kuru aizmirsis, jo tas ir bērnišķīgi, un to mēs nu ļoti labi redzēsim pēc aptuveni 6 mēnešiem. Latvija, tu laikam aizvien man sociāli nederi!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru