Reizēm tu nemaz nepamani, cik ļoti tava dzīve mainās. Cik ātri pazūd lietas, aiziet cilvēki, noveco domas. Tā nav, ka jaunais nedāvā ko svaigu un vēl neizjustu, vienkārši ir tik pierasts pie visa bijušā, ka nemaz nav liekas vajadzības pēc inovācijām. Es nezinu, ko esmu kādam nodarījusi, lai man pāri lītu tā netaisnība, kāda mani piemeklē tagad. Un es neskaitāmas reizes jautāju- par ko? It kā būtu jāmaksā par to, ka esi labsirdīgs cilvēks, ka jūti un dzīvo līdzi , gribot, kaut tevī saskatītu tās iekšējās sāpes, ko sagādā cilvēks, kurš par mani nerūpējas, kaut tas ir viņa pienākums. Es esmu vienmēr izjutusi vēsumu un pienākuma izjūtu no viņa puses, nekad neko emocionāli aizkustinošu. Man vienmēr ir sāpējis, ka viņš man tāds ir. Ir bieži pārņēmusi skaudība pār tiem, kuriem šis cilvēks ir bijis tas, uz kura pleca paraudāt, aiz kura muguras paslēpties, pie kura rokas pieturēties. man tā nekad nav bijis, tāpēc nav brīnums, kādēļ es vīriešus uzlūkoju skeptiski, jo viņi man vairāk likuši vilties nekā smaidīt. Un es lūdzu Dievu, kaut manai mazākajai māsīcai šī persona būtu pati labākā uz visas pasaules, jo es ZINU, ka viņš viņai tāds būs.Man nebija. Esmu pietiekoši izaugusi, lai saprastu un atzītu- nebija un vairs nebūs. Es nekad neesmu blogā par šo rakstījusi, vai publiski to apspriedusi, taču mans brālis vakar man lika padomāt,
cik ļoti lielu robu šī persona manā dzīvē ir atstājusi. Ak, Dievs, kā sāp! Jā, neievainojamajai Jolantai tik ļoti sāp. Ir nežēlīgi saprast, ka mani nesapratīs tas, kuram būtu jāsaprot, jo tāpat vainos mani.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru