Šī priekš manis ir visai nogurdinoša nedēļas nogale. Vakar es beidzot noliku savu IELTS testu. Un šī testa sistēma mani patīkami pārsteidza. Nu labi, patiesībā mani pārsteidza tas, ka viss tests, pat rakstīšanas daļa bija jāpilda TIKAI ar zīmuli, tādējādi bija iespējams izlabot to, ko tu nevēlies redzēt savā atbilžu lapelē. How cool is that? Lai gan laika man pietrūka, lai izpildītu to cītīgāk. Ja vien varētu izmantot 12tās klases eksāmena pārpalikuma minūtes, ha.
Un telpa, kur man šis nozīmīgais tests bija jāskricelē, arī nebija vis ar nobalsinātām, kaļķa baltuma sienām. Likās, ka es sēžu karaliskā tiesas zālē. Smukāki/oficiālāki nemācēšu izteikties. Un mana runāšanas eksaminatore bija visrunātīgākā britu sieviete, kādu vien esmu sastapusi. Varbūt viņa bija gatava ar mani čatot 20 minūšu ilgumā pēc pārbaudījuma vien tāpēc, ka es biju pēdējā, kam vajadzēja nodemonstrēt savas verbālās prasmes (un te nu man atkal prātā kā kaučuks lēkā "King's speech"). Lai nu kā, diena bija īsa, jo jau 7os vakarā, kad bija beigušās visas iespējamās testa daļas, es jau atrados mājās, ieritinājusies siltā gultā, sapņodama par to, kā saņemšu savus rezultātus baltā aploksnē un piedzīvošu filmas cienīgu scenāriju, bļaudama "ak, jēl, atver tu, es nespēju, man pirksti neklausa, ak, ak, ak!". Taču patiesību sakot, rezultāts nebūs labs, cik es nojaušu, sevi novērtēdama.
Toties šodiena bija darba diena, pēc ilgāka laika. Negribas ļoti iedziļināties, kur, kas un kā, jo neesmu vēl zinoša, vai šo darbu esmu dabūjusi. Bet, ja esmu, tad alllllleluuuuuuuja!
Londonā spīd saule un ik pa laikam līst lietus. Retu reizi laiks mums sagādā pat tādus pārsteigumus kā krusu. Mana vecmamma šodien klausulē skaļi izpauda savu pārsteigumu par šo faktu, ko es nedomāju viņai pārmest, jo es pati tam īpaši neticēju, kā jau latviete būdama, jo man tas ir janvāris, kad sniega sega dzimtenē pat pārsniedz savas robežas. Taču patiesībā es sniegu šeit neesmu redzējusi jau vairāk nekā mēnesi.
Runājot par mentālām lietām, man nedaudz nepatīk, ka esmu viena. Es skatos un brīnos un sāku ticēt, ka pastāv jūtas, kuras nevar nedz nospēlēt, nedz pārspīlēt. Es domāju, ka jābūt kādam, kas tavā pukšķošajā priekšmetā izraisa vulkāna cienīgu izvirdumu, man tas vienkārši ilgu laiku nav bijis. Bail, ka drīz jau aizmirsīšu, kā tas ir. Reiz mana jaukā kaimiņiene teica, ka man jāsāk sev meklēt puisis, un tad viņa jautāja (citēju) "a ti vobše hočeš?". Haču, ņehaču, ņeznaju. Vispār grūti/viegls jautājums. Nezināju, kā lai izlokas, šā un tā man padevās, bet nebija iespējams izlocīties no atbildes sev pašai. Nē, ja pavisam, pavisam godīgi, tad jā, es gribu. Gribētos man ar viņu aizbraukt uz Tower Bridge, aiziet uz kino, aizbraukt uz Stounhendžu. Kopistiski, nevis vienai pašai. Gribētos, lai mani kāds sagaida mājās, guļ blakus, kad skatos filmu, jautā, kā pagāja diena un klausās, kad es runāju muļķības. Gribētos pasūtīt Starbucks'ā garšīgu padzērienu un kūku uz diviem, lai padalītos. Un pārlasot nāk smiekli, cik loģisks izskaidrojums šai "puiša būšanai" ir. Tā ir vienkārša vēlme pēc kompānijas, pēc dalīšanās. Ne jau vienmēr mēs vēlamies, lai otrs cilvēks būtu kā "wow-wow-wow, tu esi mans pupsiks, mana mūža mīla, ak, Romeo" variants. Vienkārši gribas dalīties ar kādu, kas it kā nav gatavs dalīties ar tevi ar citiem. Reizēm sirds paliek vientuļa, lai cik tas naivi un meitenīgi neizklausās. Šķebina bišķi, ne? Mani arī.
Tāpēc es domāju, ka man nevajag puisi un negribas arī. Esmu labāk gatava parakstīties uz pārbaudītam vērtībām, jebšu one-night-stand, jo tur nav jāmeklē iemesls kāpēc, nedz jāapsver visi plusi un mīnusi, guvumi un neguvumi. Nav saistību, nav atbildības. Un tad, kad man būs salāpīta sirds vai arī tad, ja pie manām durvīm pieklauvēs Mr. Perfektais, es būšu gatava kam vairāk. Un vairāk, tas nozīmē pieņemt otra cilvēka mīnusus. Reiz gan gadījās tā, ka es pieņēmu par daudz, vismaz triljons mīnusu un tikai 2 plusus, beigu beigās atstādama sevi novārtā, kļūdama par neko. Nē, es kļuvu par KAUT KO- tas, kas esmu tagad. Cik nopļauts teiciens! Nē, tagad esmu kas cits, jo tad es biju kaut kas cits, nekā esmu tagad. Bezsakars!
Atsaucoties uz manu pagājušā gada pēdējo ierakstu, lūk mans 2010. gada lasītākais ieraksts-
"O, meitenes no Latgales!"
Bet, personīgi man vislabāk patika šie-
Atver acis, Jolanta
laimīgā, laimīgā vakardiena
Un, kā man priekšā saka statistika, manu blogu pagājušā gada laikā kopumā apmeklējuši 3000. Paldiesa!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru