izbeidz mani mācīt!

Kā tas var būt, ka es vispār ļauju tam notikt? Linda man šodien teica: "izskatās, ka tev vienmēr ir kaut kādas attiecības, kas jāslēpj". Un domājat, ka man tas patīk? Kā man tas, bļaģ, ir noriebies! Kā man, bļaģ, besī laukā, ka es kā tīņu vecuma muļķe gaidu ziņu un priecājos, ja saruna izvēršas vairāk par divām vēstulēm, lai gan pārskatot iepriekšējās, tas ir šokējoši maz. Un tagad jāmin, cik ilga pauze līdz nākamajai sarunai paies šoreiz. Divas dienas? Trīs? Te tev nu bija "man tevis pietrūks". Ej taču dirst!
Un vispār jau vairākas dienas manī pilnīgi vai vārās dažai labai personai pateikt, lai beidz man mācīt, kā jādzīvo. Es tev neesmu nekāda (meitenes vārds), kura ir balta, naiva aita, kura klausīsies padomos no ikviena, pat paša nepieredzējušākā un tukšākā. Es pati zinu, ko dzīvē daru, pati zinu, kādas ir manas kļūdas. Man nevajag bāzt acīs to, ko esmu izdarījusi, vai ko daru nepareizi. Es, sasodīts, zinu! Ja tu to vēl neesi pamanījis (-sui), tad līdz galam, diemžēl, nepazīsti. Un muļķīgi teikt, ka "no malas labāk var redzēt", jo, bļāāāģ, man pilnīgi pie savas gaišās pakaļas, kā mani redz citi!
Pārlasot izskatās, ka esmu dusmīga. Esmu. Man dikti sāp galva un dikti sāp tas, ka es neesmu apmierināta ar faktu par to, kur atrodos savā dzīvē. Ja būtu jājautā, vai esmu laimīga- te un tagad, es teiktu "nē". Man nepatīk tas, kas notiek apkārt, ko daru tagad un kur esmu nonākusi. Jocīgi, ka vienīgā persona, uz kuru drīkstu šobrīd niknoties, esmu es pati, jo tā jau ir tā persona, kura mani līdz šejienei noveda. Neviens cits mani aiz rokas neveda, ar buldozeru nestūma. Un saglābt arī varu tikai vien pati.
Stulbi, ka miegs man nenāk līdz pat diviem naktī. Es taču gribu aizmigt!!!!