nenovērtēta tagadne

Tā ir briesmīga sajūta, kad skatoties vecu vecās bildes tu saproti, ka agrāk esi tik labi izskatījies, bet vairs ne. Un nekas tev sevī vairs nepatīk. Ne ķermenis, ne seja. Vienīgais tas, kas iekšā kurn. To gan es negribu mainīt. Tātad tas nozīmē, ka laiks mainīt savu izskatu, lai atkal sev simpatizētu. Ja ne, tad nevienam citam nepatiksi, haha. Tās gan manā skatījumā ir muļķības, bet nu gan...
Lai nu kā, es pateicos tai personai, kas it kā apgalvoja, ka ar mani būtu par ko parunāt (man liekas, ka šī persona gribēja vnk pierādīt, ka ir spējīga mani uzklausīt tāpat vien, aiz neko darīt, bet ja es kļūdos, mani atļauts labot), jo vakar es satikos ar Daci Dārziņu, kas manu draugu starpa laikam ir vislabākais uzklausītājs un padomu devējs ever. Ja man vajadzētu atzīties, tad varu pavisam noteikti teikt, ka esmu gatava viņu paņemt kabatā līdzi uz Londonu. Būtu čalis- jau sen būtu nokoļījis. Viss viņā ir perfekts! Mīlu to sasodīto meiteni patiesi, patiesi!!! Skan tik rozīgi un naivi, bet nu ko var darīt!
Mana labākā draudzene, kurai biju  radusi stāstīt it visu, zvanīt jebkad un uzticēt jebko... ir zudusi. Taisnība jau vien bija man tajā aprīļa ierakstā- viņa izplēn no manas dzīves. Es vairs neskumstu un neplēšu matus, jo šīs personas nav man blakus, kad grūti, lai gan tā bija ierasts. Miglā viss pamazām tinas un man pilnīgi vienalga. Pohuj? Nu pohuj gan! Mēs esam izauguši, es to atkārtoju sev katru dienu. Vairs nebūs tā, kā agrāk. Klausuli nepacels cilvēks, kura balsi sadzirdot paliks ļoti viegli, jo zināsi, ka vari šo balsi dzirdēt sev blakus, dažus centimetrus no savas auss. Tagad būs tā, ka jāatgādina sev- gan jau kādreiz tiksimies. Pēc mēneša, vairākiem, pēc gada. Varbūt es atbraucu uz mājām ar domu, ka sāksim kopā visu no gala, taču šoreiz vairs ne. Muļķīgi tā sevi mierināt.
Vispār jau daudz kas ir mainījies. Reiz es sevi pieķēru pie domas, cik labi būtu atkal sēdēt 9. klases ķīmijas solā, kad es nejēdzīgi zīmēju stulbus ķēmus kladē, nemaz nepievēršot uzmanību cienījamai skolotājas kundzei. Vai cik patīkami būtu atkal dejot 12tās klases žetonvakarā uz galda. Vai atkal izjust lepnumu saņemot kārtējo izcilo atzīmi angļu valodā, uz ko visa klase gandrīz bija gatava saderēt. Un gulēt vidusskolas dabaszinību stundās, jo vienkārši nesaskatīji jēgu mācīties. Vai devītās klases mājturības stundās cept pankūkas. Es zinu, man gribas daudz ko izbaudīt atkal. Bet vienu vienīgu reizīti. Varbūt tas tāpēc, ka tagad nekas tāds nenotiek. Jo es nejūtu tagadni. Arī tad nejutu. Cik novērtēta ir mana pagātne, bet aizmirsta mana tagadne.
Es domāju, ka laiks atgriezties Londonā un pakāpienu pēc pakāpiena celt jaunu dzīvi. Es atbraucu par ātru. Gribējās tik daudz ko mainīt, bet nepaspēju. Sākumā apgalvoju, ka atbraucu kā pavisam cita persona, taču tās laikam šoreiz būs muļķības. Esmu tā pati, tik ar nedaudz savādākiem akcentiem. Ir laiks atstāt pagātni un cilvēkus, kuri nevēlas tev sekot, aiz muguras. Laikam jau brauciens uz mājām man ko ir devis. Es sāku saprast, ko man vajag.