Skat, cik labi esmu jutusies 8. jūnijā, ierakstot šo tekstu savā FB statusā. Kāpēc gan es tā vairs nejūtos? Tagad gan nav "completely fine"...
Man patīk pārcilāt vecās dienasgrāmatas, atsaukt atmiņā notikumus, kuri jau sen it kā bija izgaisuši no manas galvas. Vienīgi es nezināju to, cik dedzinoši riebīgi ir pārlasīt vecās vēstules sociālajā portālā. Ne jau tādēļ, ka būtu kauns, vai tādēļ, ka tajās pateikts kas riebīgs, bet gan tādēļ, ka tajās ir rakstīts, kas tāds, kas tagad ir skaudri meli. Un izlikšanās. Vai arī tāpēc, ka vienkārši paliek silti, bet man nepatīk, ja pārlasot ko tādu; uzjundot atmiņām, man paliek tik patīkami ap sirdi. Es zinu, zinu, zinu- nevajadzētu tā būt.
Mēs visi esam jau kaut vai nedaudz "lieli". Izaugām. Re, cik ātri katrs pa savu ceļu aizgājuši. Man šķita, ka tas ir bezsakarīgi, ja cilvēks sadala savus draugus un paziņas pa grupām, kā "vidusskolas laiku", "studiju laiku", "darba", "bērnības" utt. Taču laikam jau šī ir kārtēja dzīves mācība un fakts, kas jāpieņem pat tad, ja vēl negribas.Es nevēlējos, lai arī es tagad ar vienu kāju pārkāptu pāri šai līnijai, kur bļauj ņemt papīru un rakstāmo un sākt šķirot visus pa kaudzītēm. Mana labākā draudzene pēc nepilnas nedēļas jau lido prom uz Skandināviju. Es viņu nesatikšu pusgadu un vēl vairāk. Taču zinot to, cik ļoti esam pēdējā laikā atsvešinājušās, man nešķiet, ka tas būs pasaules gals. Ir skumji un pašam sev nepiedodami, ka kas tāds tavā dzīvē notiek. Tas, ka tev tik svarīgi cilvēki nu karājas pie tavas dzīves mazā striķītī. Viss ir mainījies. Lai nu cik skumji nebūtu, taču šīs 2 mēnešu ilgās brīvdienas man pateica priekšā tik daudz ko. Nekas nav tā, kā bija tad. Draugi pamazām pazūd. Lai vai nelaid prom. Un negribas skatīties, kā ir tiem, kuri tika iepazīti Londonā, būdami gadus 5 vecāki. Atceros, kā mana menedžere teica "Mana labākā draudzene dzīvo Londonā tikpat ilgu laiku kā es, bet mēs satiekamies vien reizi gadā.". Ja tā ir manas dzīves nākotne, tad ir grūti atklāt pašai sev, vai ir vispār jēga uzturēt attiecības tādas, kādas es cenšos noturēt šo pēdējo nedēļu laikā te, mājās.
Varbūt man tika par maz. Vai varbūt es vienkārši vēlos vairāk. Londonā man pietiekoši daudzi teica- "Neticu, ka tev tikai 19, tu man jau esi gandrīz kā jauna sieviete. Nu, teiksim, 25?". Jā, iespējams, bet es vēl negribu izaugt TIK ļoti. Es zinu, ka labprāt vēl padauzītos apkārt un nedomātu par "pieaugušo dzīvi". Un tomēr, tas pretīgais pulkstenis tikšķ.
Man patīk lasīt tavas vēstules. Vēl aizvien.
Es zinu, ka katram no mums ir kāds cilvēks, kurš jau sev vairs nav tavs (kaut gan neviens nevienam nevar piederēt), bet tomēr iekšēji tu vēl aizvien turi īpašumtiesības. Jo tomēr esi skops. Ne pret citiem, bet pret sevi pašu. Tu negribi ļaut samierināties (lai gan tas nav vārds, ko gribēju šajā gadījumā lietot). Nemaz neliekas, ka jebkad satiksi kādu ekvivalentu vai similāru, lai gan tā notika ar mani. Es satiku. Tomēr tas nav tas pats, jo otram nav tā, kas bija pirmajam. Nav brīvības. What the fuck, ja? Lūk tas, kā vienmēr, tiks noklusēts.
Varbūt tomēr ir labāk, ja otru laidīsi prom. Gan pašam, gan otram. Tāpat, kā to jādara ar saviem draugiem. Ir jālaiž prom, jo taču paliks tie, kuri negribēs aiziet. Vai tie, kas aizies, pēc laika "uzpeldēs" no jauna. Zinu, zinu, es visu kārtējo reizi dramatizēju vai appušķoju kā svinību telpu, taču nezinu, kā lai maigāk izstāsta to, kādām pārmaiņām savā dzīvē es izeju cauri šobrīd. Atkal. Es pati to izvēlējos. Es pati izvēlējos dzīvot tālu prom un nošķirti no visa ierastā. Un, kā jau iepriekš tas bija pamanāms, bija labi beigu galā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru