"Viņa brīnumam tic, kurš gan cits?"

Tu ar savu sirdi vari darīt, ko gribi- ņurcīt, locīt, glaudīt, sist, mētāt, aprakt, aizmest, likt kabatā, glabāt, aizmirst, lamāt, ignorēt, jā, tu vari darīt jebko, jo tā ir tava. Bet tu tāpat neizbēgsi no sajūtām, ko tā rada. Tava sirds vienmēr liks par sevi zināt, pat tad, ja būsi to salocījis un, šķiet, ielicis dziļi kabatā.
Pirmoreiz pa ilgiem laikiem es esmu strupceļā. Pirmoreiz pa ilgiem laikiem es nespēju sameklēt otrā cilvēkā ko tādu, kas man nepatiktu. Lai nu cik tas muļķīgi neizklausītos, es mēdzu tā darīt. Jo tad ir vieglāk sagatavot sevi kam tādam, kam jau patiesībā esi sagatavojies. Ha, cik paradoksāli! Un tas ir tik kaitinoši un netaisni, ka otrs dara visu tā, kā tev patīk. Un uzvedās tā, kā tev patīk. Un sāk šķist, ka neesi kļūdījies savos aprēķinos un domās. Un tad tu lūdzies, lai parādītos kas tāds, kas šo "perfekto sajūtu" sabojātu. Ne tādēļ, lai to neturpinātu, bet gan tādēļ, lai nomierinātu sevi. Cik netaisni, ka reizēm dzīvē gadās tā, ka tā dod visu labo un skaisto, tādējādi nevis uzlabojot, bet mokot. Bet nē, nav tā, ka es mocītos. Es gribu sasiet laiku, lai tas apstātos. Tad mocībām tiktu dots handikaps. Tad tās liktos tālākas, nekā šobrīd ir.
Dažas dienas iepriekš es stāvēju uz balkona, domīgi un sapņaini vilku cigareti un vēroju tos bezbēdīgos, mazāko klašu padsmitgadniekus un pieķēru sevi domājot par to, cik ļoti es kaut reizi vēlētos būt tāda. Tāda, kas neliekas ne zinis par problēmām, kas it kā neskar viņus. Ka visa pasaule- tie ir viņi paši, nevis viņi + vēl miljardiem cilvēku. Domāt, ka jūtas pret kādu- tas ir savienojums, kas ir aptuveni tāds- "ballīte/alkohols/gulta". Gaidīt, kad atradīsies kāds, kurš uzklausīs tavas problēmas, kas šķiet ir pašas svarīgākās, pašas, pašas nopietnākās- pat ja tā būtu matu nogriešana. Un uzskatīt, ka tu esi tik pieaudzis, ka tu saproti no dzīves daudz vairāk, nekā visi tavi vecvecāki kopā ņemti, ka tu esi spēris soli "lielajā dzīvē". Jau.
Reizēm riebst, ka man dalās personība. Bet reizēm ir patiešām labi, ka tā. Es nespēju noticēt, ka tas, ko es tagad daru, ir tas, ko es vēlos. Man šķita, ka garīgās vērtības man vienmēr bijušas svarīgākas.

Un kad pazaudēts spīts,
Viņā pamostas rīts

 Tieši tā. Es ceru, ka kādu dienu manī pamodīsies jauna diena. Jo es zinu, kāda ir tā sajūta- tik, tik svaiga un laba. Totāla svētlaime. Nav tā, it kā tu būtu piedzimis no jauna. Ir tā, it kā rīts pamostos tevī, nevis tu pamostos no rīta.
 Jo laiks atkal mainīties. Laiks atkal nomainīt Jolantu.

B: "Atkal Jolanta izceļas ar savām gudrībām! " (28.08.2010.)