Šodien ir jauna dzīve

Vakardiena bija viena no manas dzīves svarīgākajām dienām. Un, kā jau Mērfija likumam pienākas darīt savu darbu, lija lietus, tādēļ būtu maldīgi teikts, ka biju pilnīgs sanšains āfterpārtijā. Un, lai gan nebija plānots, es raudāju. Jo bija skumji. Bija gan. Visvairāk man piedūra teksts, kad teica: "Rītdien jūs piecelsieties, atvērsiet acis un aptversiet, ka ir sākusies jauna dzīve". Actually, nejūtu smagu atšķirību, jo liekas, ka septembrī viss turpināsies. Nu, laikam jau nu ne.
Pirms 12gadiem es raudāju, jo nevēlējos iet skolā, tagad raudāju, jo bija nepatīkami šķirties. Manā blogā ir pavecāks ieraksts, kurā lūdzu visvarenos, lai mani ātrāk laiž prom, jo negribu turpināt vidusskolu. No šiem vārdiem neatkāpos līdz pat šodienai, jo ir savi iemesli, kā es vienmēr saku. Piņķerīga tā mana uztvere.
"Kādas ir sajūtas?"- šo jautājumu es dzirdu vairāk nekā bieži, taču atbildes vienmēr atšķiras. Ja tā apsēžas un padomā- ir ok, esmu gatava savai jaunajai dzīvei, bet no otras puses- savādi, jo jūtos kā bezpajumtnieks, kas izmets no savas hatas. Jebkurā gadījumā viss ir cauri- puķes mājās sāk vīst, torte apēsta, dokumenti stāv plauktā. Šobrīd mana dzīve ir apstājusies, bet es ticu, ka drīz tā uzņems apgriezienus. Kā saka, klusums pirms vētras.
Man besī, ka 11tajām klasēm tiek uzsvērts, ka jāizbauda pēdējais gads un tā tālāk un bla, bla, bla, jo viņi tāpat to nefilmēs savās tukšajās galvās un vieglāk būtu pateikt "nopērc smadzenes", jo es savu pēdējo gadu nebaudīju, es vienkārši dzīvoju sev un citiem (vairāk jau nu tikai sev). Es nesaprotu- kā var izbaudīt pēdējo gadu?! Ēdot ēdnīcā dārgas kotletes un karbonādes, pēc stundām tusējot ar skolotājām, skolas vakaros sēžot pirmajos krēslos un uzspēlēti zviedzot par katru neizdevušos joku? Ko? Dumji tas ir. Tāpēc es saku, ka vienkārši jādzīvo un tāpat, beigu beigās, gribēsies teikt, ka skolā gāja jauki.
Lai gan mana klase man īpaši pie sirds negāja, jo nebija saprotoša daudzos aspektos, es ticu, ka tas bija mūsu raksturu pēc. Mēs bijām pārāk atšķirīgi viens no otra, pārāk individuāli un neatkarīgi, lai uztrauktos par to, ka , piemēr, Laura Griščenko nevar atbraukt uz klases tusu, jo viņas kāmis ir smagi slims (tas ir piemērs, ja kas). Lielākajai daļai bija smagi pajāt, jo, piemēram, Sandim Ausējam nekad nav bijis kāmis un viņam ir alerģija pret tiem (to gan es nezinu). Nežēlīgi jau tas skan, bet, beidzot skolu un atvadoties no klases, es jūtos atvieglota un nejūtos nevienam parādā, godīgi. Tā kā, ja kāds no maniem nu jau ex-klasesbiedriem šo lasa, ticiet man, tas viss nav jāuztver personiski. Mums visiem ir savs viedoklis par sabiedrību, kurā dzīvojam. Un reti kad sanāk tā, ka tu neesi ar varu piespiests dzīvot atsevišķos baros. Bet nu paldies vismaz par to, ka reizēm bjāt ciešami. Un paldies dažiem personāžiem par to, ka bijāt lieliski (lai gan tādu gadījumu nav daudz). Es esmu nežēlīga un nejauka pret atsevišķiem , bet man, kā vienmēr, tas neinteresē, jo dzīvē tik bieži dabūts pa pakaļu ar gludekli. Galvenais, ka es dzīvoju, tātad tiktāl esmu laimīga.