***
Kā jūs saprotat jēdzienu „varonis”? Es zinu, ka citiem tas ir čalis spīdīgā, apspīlētā triko no „Meteorīta” reklāmas , dažiem tas ir skūtais kačaks, kurš pagājušajā nedēļā pie „Idejas” pierādīja, ka ne velti nav gājis uz „Silvesteru”, respektīvi, sasita flautista lūpas lupatās. Nu, man atkal iestājusies pēcfilmas eiforija, tāpēc es zinu (bet jau iepriekš arī zināju), kas manās acīs ir varonis. Tāds cilvēks, kā Oskars Šindlers. Nemācēšu pateikt, vai viņš patiešām ir bijis TIK liels girojs, kā Stīvens Spīlbergs parādījis „Šindlera Saraksts” filmā, jo neesmu līdz šim izstudējusi nevienu literatūru par šo personību, taču šī filma bija ļoti, ļoti, ļoti smaga. Tikpat smaga, cik mans kaķis un es kopā ņemti (ņemsim vērā, ka esmu pieņēmusies svarā). Tik psiholoģiski un emocionāli grūta, ka reizēm gribējās sasist monitoru. Vai iespļaut SS unteršturmfīreram sejā, ja tas būtu iespējams. Es nezinu, ko tagad par mani domā tie, kas nekad nav redzējuši bildes no nacistu nāves vai koncentrācijas nometnēm, vai arī par tām lasījuši, dzirdējuši (kaut gan tādu jābūt visai maz). Gan jau , ka daži padomā „šitai nedaudz širmis iet ciet, laiks noņemt viņai SDC++ un izrevidēt viņas grāmatu plauktu”, bet man, atvainojiet, smagi pie kājas, jo, kamēr vien elpoju, tikmēr mani šī tēma skars, aizskars, noskars un paņems. Esmu pateicīga tiem, kuru dēļ es dzīvoju savādāka, labākā pasaulē. Kur nav tik lielas vajadzības pēc tādiem varoņiem kā Oskars Šindlers. Jā, es atkal teikšu- noskatieties paši, lai visu saprastu, jo, kā jau kādā bloga ierakstā esmu izteikusies, man derdzas ieliet visu citiem mutē. Tikai šoreiz es atteikšos piedāvāt savus fiziskos „kopā būšanas resursus”, jo filma ilgst 3 stundas , un es to nevēlos noskatīties otrreiz. Ne jau tādēļ, ka man tā nebūtu patikusi. Būtu grūti sevi sagatavot kaut kam tādam atkal. Tā kā, piedod Linda, labāk neskaties. Jā, tā pievienojās manai filmu listei, exactly.
Noskatījos arī „Shutter Island”. Tā gan bija dikti creepy, bet tīri ok. Draugu bariņā derēs kā noslēdzošā filma. Alternatīva šausmenei, ja kompānijā ir meitenes ar šķidriem nerviem vai vāju raksturu (nav mājiens nevienai).
Man tā vien šķiet, ka lielākā daļa no jums sāk uzskatīt, ka mans blogs sāk kļūt par filmu un grāmatu analizētāju, bet tā jau nu gluži nav. Es domāju, ka interesantāk ir lasīt par to, kāda ir mana dzīves uztvere par tām spriežot, nevis lasīt par to, kā es šodien piecēlos, paēdu garšīgas brokastis un ko es darīju vakarā. Ok, reizēm tas ir fakin’ forši un interesanti, bet ne jau vienmēr. Sāks piegriezties, tā teikt. Rīt es laikam braucu uz jūru. Atklāti sakot, nemaz īpaši nevelk, jo pēdējā laikā mājās esmu bijusi visai reti, taču, who ever knows, varbūt būs pat interesanti. Esmu jau nolikusi maliņā labo garastāvokli, lai rīt un parīt tas man kalpo tāpat kā tajā reizē Rīgā.
***damn, jāsāk slēgt blogu, pirms jums nesāk apnikt
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru