Atkal sen neesmu rakstījusi, piedodiet man! Biju baigā biznesa lēdija- braucu uz savu otro darba interviju visas savas izcilās dzīves laikā. Jā, iespējams, ka es visu vasaru pavadīšu "skaistajā" galvaspilsētā pelnīdama maizīti. Man vispār patika tā intervija (lasīt- intervētājs). Smuks puisis vārdā Marks. Nē, es pat neteikšu smuks, bet gan nu ļooti simpātisks. Heehe, Jolanta is back, you know!
Šodien notika veselas 2 priecīgas lietas. Nē, patiesībā vairāk, bet nu, tas tā mazsvarīgi. Es sapratu, ka grāmatas tomēr ir mana vājība. Aha, es šodien beidzot atradu bibliotēkā grāmatu, ko meklēju jau 3 nedēļas. Karoč', stāsts īsumā ir tāds- gribēju dabūt Lorensa Rīsa grāmatu "Aušvica". Eju uz bibliotēku, prasu, vai viņiem tāda ir. Džūdas uzmočī uz kompja un atrod, ka esot, pat uz vietas. Meklē, meklē, bet atrast nevarot. Kāds esot nobāzis ne tur, kur vajag, iespējams. Un tā jau divas reizes pēc kārtas mani atšuva. Beigu beigās, sadusmojos, un šodien pati gāju pa plauktiem meklēt un jā, atradu. Ja jūs zinātu, kāds bija man prieciņš. Es, par spīti tam, ka grāmata tāda acīmredzami, baigais feivorits, pat vāji nobučoju vāku. Lūk tā, tik ļoti es gribēju viņu dabūt rokās. Un es sapratu, ka grāmatas tiešām spēj uzlabot manu dienu!
Un vēl, jā gan, es ticu karmai. Šodien vienai vecai tantiņai palīdzēju somu uzlikt uz muguras. Garāmgājēja, nezināma. Un es palīdzēju. UN sajutos tik labi. Tiešām. Kaut mēs biežāk viens otram darītu labu, jo esam pavisam aizmirsuši, ka tas var nākt par labu mums pašiem.
Ziniet, arī viss sliktais mums ar laiku nāk atpakaļ. Par to es pārliecinājos gan ne no savas pieredzes, bet no man tuva cilvēka pieredzes. Tāpēc jāpadomā labi, pirms vāri totālu putru (lai neteiktu rupjāk).
Runājot par manu pēdējā laika literatūru, jā, esmu izlasījusi vēl vienu vērtīgu grāmatu, kuru iesaku visiem, kam nav bail no asinīm un nežēlības un, protams, kara, kas manā grāmatu plauktā parādās visai bieži. Tā ir dāņu (ja mani atmiņa nečakarē) rakstnieka (pareizāk gan būtu teikt, vācu soda leģiona- kara veterāna) Svena Hasela grāmata "Nolādēto leģions". Patiešām ļoti, ļoti laba. Ir gan viņam arī otra daļa- "Leģions Ziemā", bet to gan var nelasīt, ja nav gribēšana no vēsturiskas grāmatas pārlēkt uz romāna tipu. "Nolādēto leģionu" piebeidzu 2 dienās, kaut apjoms bija respektējams- virs 250 lpp. Aj, man vispār vajadzētu pārstāt te būt par grāmatu kritiķi, nesanāk. Jo es taču vienmēr paliktu pie sava- šitā laba, šitā fuj. (starp citu, "fuj" raksta ar "i" vai "j"?)
Paskat, šoreiz sanāca gari.
Iešu palasīt grāmatu un pasapņot par mani un Marku ^ ^
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru