Šindlera saraksts

Divas no labākajām atziņām, ko atradu grāmatā "Visgarākā diena" bija:

Man tagad ir tikai viens īsts ienaidnieks, un tas ir laiks. (E.Rommels)

Bailes klauvē pie durvīm. Ticība paver durvis, un aiz tām vairs nav nekādu baiļu.

Otrās atziņas autors, protams, nav Ervins Rommels, bet gan kāds ierindnieks, ja nemaldos, bet jā, Rommels ir bijis gudrs vīrs, ja neņem vērā, kas viņš bija. Un tie, kuri to nezina- man vienalga, neesmu jums nekāda vēstures grāmata, paši vainīgi, ka skolas solā nemācējāt klausīties, ņe, ņe, ņē!
Bet par otro atziņu vien varu piebilst, ka vārdu "ticība" es labprātāk nomainītu uz frāzi "ticība sev", jo tas būtu tā mūsdienīgāk un vairāk tā kā man domāts, jā. Un lai tie, kas noliedz Dieva esamību, aizrijas, jo mans blogs nav vieta, kur izlikt jums savu žulti, jo es vispār šo tēmu necilāju. Teikšu tā, kā rakstīts jaunajā grāmatā, ko lasu: "Neaiztikšu ticīgos, kamēr viņi neaiztiks mani." (nu kkas uz to pusi)
Un par to pirmo atziņu.. Tājā gan es neko nevēlos mainīt, jo tā ir tīra patiesība. Kamēr mēs sūdzamies par kaimiņu, paziņu, draugu, kuram ir vairāk, nekā pašam un Sašam kopā ņemtiem, laiks ir tas, kas visu spēj atņemt, izmainīt, norīt. Un tad, kad tu vēlies, kaut visa pasaule piederētu tev, kaut tu sasniegtu visu, ko iecerējis un vēl bišķiņ klāt, laiks saēd tavu vēlēšanos, gribasspēku un pat pašu mērķi. Kā , piemēram, mana vēlme redzēt gan Ēģiptes piramīdas no iekšpuses, redzēt Černobiļas atomreaktoru un vēl simtiem piemēru, var izšķīst mazās driskās tikai laika dēļ (kādēļ tā?pameklējiet infu netā). Vai tas, ka laiks tik ātri paskrēja, atnesdams man vidusskolas beigas un izlaidumu. Jaukiņīīī.
Šodien saņēmu ļoti jauku ziņu, ko zina gan tikai mani tuvākie, toties tā ziņa , iespējams, mainīs manu vasaru, jeaaa. Manā makā ir palicis vien viens vienīgs lats, tāpēc es nevaru izdomāt, kā lai es sevi iepriecinu, to izmantojot, bet, visticamāk, es to vienkārši, piemetot vēl dažas kapeikas, nodzeršu par godu pēdējam eksāmenam. Dzērusi es sen neesmu, Bet nu tie , kuri mani tik tuvu nezina, lai nedomā, ka esmu totāls pļēgurs! Tā nav.
Jā, cik čoini, ka, iespējams pavisam drīz, manās rokās ieslīdēs kas mantisks, bet patiesi vērtīgs.
Un manā listītē ir 2 vērtīgas filmas, kas man ir/būs rokās, un kuras es abizaķeļna noskatīšos, un es jau zinu, ka viena no tām (skat. attēlu augšā) kļūs par manu kārtējo, mīļāko filmu. (tie , kuri vēl nezina, kuras tās ir, skat. manu profilu šeit, blogā).
Un es jums visiem silti iesaku kaut reizi mūžā sastādīt sarakstu ar sapņiem, ko vēlaties piepildīt un mērķiem, ko vēlaties sasniegt, jo nekas, NEKAS dzīvē neatsver to sajūtu, kad tu, pats ar savām rokām, ar pildspalvu, vari nosvītrot vienu no tiem.
***
P.S.: Esmu nolēmusi atslēgt komentārus. Tā kā teikums, kurā aizliedzu izlikt savu žulti manā blogā, slēpa sava veida zemtekstu. ^ ^