Es varētu te sarakstīt 100tiem lietu, kas manī šajā brīdī lēkā kā tādi smirdīgi saules zaķi, bet tad sanāktu pārāk garš teksts. Jūs jau esat pieraduši pie manu tekstu garuma, es zinu, bet vienkārši tas tiešām sasniegtu desmitiem tūkstošu vārdu.
Tad, kad es atrados pie jūras, es to novērtēju par maz. Tagad, kad esmu atbraukusi mājās, „ierušinājusies” savā siltajā, plašajā gultiņā, es saprotu, ka vēlētos vēl pasēdēt pie krasta, domāt miljoniem domu un dusmoties pašai uz sevi. Bet tā jau ir, cilvēks lietu vērtību saprot tikai tad, kad tā jau izslīdējusi no rokām. Es tagadiņās jūtos muļķīgi un reizē labi. Es dusmojos uz sevi, jo nemāku sevi laicīgi atslēgt, lai pēc tam nekas nebūtu jājūt. Man gribētos iemācīties izslēgt ko tādu, ko nevēlos just. Ko tādu, kas man traucē dzīvot. Varbūt sauksiet mani par naivuli un vārguli, bet es nespēju paciest pati sevi. Esmu nelabojama muļķe, kurai vajadzētu kaut nedaudz ieiet kompromisā ar sevi. Esmu izteikti viena no tiem „divsejainajiem” , kuras abi Ego nespēj sadzīvot savā starpā. Viens grib to, otrs grib pavisam ko citu. Viens grib iet, otrs grib nākt. Viens grib teikt, otrs grib klusēt. Viens grib smaidīt, otrs grib sēdēt ar azbesta seju. Brīnums notiek tikai tad, kad pēkšņi mani Ego piekrīt viens otram. Sen tā nav noticis.
Ir daudz lietu, ko vēlētos šajā lapā iedrukāt, bet nedrīkst. Jātur mute ciet. Kādreiz es paņemšu un nogalināšu to savu tizlo Ego, kurš mani tur saitē. Un tomēr es mīlu abus. Ego, protams. Tas riebīgais mani ir tiktāl davedis. Tiktāl, cik es šobrīd esmu nonākusi. Bet pateicoties otram, es zinu, ko nozīmē just, ciest, mirt no laimes, jeb vienā vārdā „ķert īsto fīlingu”. Bij’ tādi laiki.
Dīvaini, ka cilvēki pārsvarā nevienam nedrīkst neko aizliegt. Pamatā viņi gandrīz vienmēr visu var atļaut. Man nav ne jausmas, kā ir kādu kontrolēt. Kontrolēt to, ko viņš/viņa darīs nākamajā sekundē, minūtē, stundā. Esmu darījusi visu, kas manos spēkos, lai atrisinātu šādu, tādu situāciju. Nekas vairs nav no manis atkarīgs. Paldies Dievam! Un tomēr- diezgan žēl, jo es rīkojos impulsīvi un nekad to nenožēloju. Man nav vajadzīgs smilšu pulkstenis, kas lēnām isķikajet. Aisbergs ir izkustināts, bet ar laiku arī tas izkūst.
Ziniet, es pati vairs sevi nepazīstu. Manī nav palicis gandrīz nekas, par ko esmu pārliecināta. Bet ne jau depresīvā noskaņā tas bija domāts. Tas bija domāts pavisam vienkārši.
Un šī ieraksta virsraksts ir tiešām saprotams burtiski. Lietojiet vivisādus krēmus, eļļas un pārējos mēslus,sargājiet galvu, lai neapdegtu, jo ziniet, saule spēj izsūknēt enerģiju. Man pat vēl šodien dulla galva. Damn it!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru