Janzenfest

Es vēlos sev pajautāt... Vai man darīt nav ko? Vakardienas Cēsu Light'iņš pārtapa pēdējā , atvainojos, mēslā, tādējādi es nokļuvu mājās vēlu, vēlu, vēlu. Un piecēlos vēlu, vēlu, vēlu. Dīvaina sajūta. Un es vēl aizsūtīju vairākiem darba devējiem e-mailus ar savu CV. Man nav ne jausmas kas un kā, bet es esmu gatava vai staigāt pa karstām oglēm, bet I need job, you know! Dīvaini, ka tu kā lohs staigā pa pasauli un vēlies, kaut tev ātrāk pateiktu "ok, you're in" un tad lēkātu, lēkātu, līdz salūztu tas, uz kā tu stāvi. Mnjamm, es skaitu dienas, līdz beidzot uzzināšu, vai esmu pieņemta tur, kur gribas tikt pieņemtai. Teiksiet- augstskola? Nē tačūū. Pagaidām kkas labāks un interesantāks.
Parasti draugiem.lv "runā" sadaļā ir visādas muļķibas sarakstītas, pārsvarā par meitenēm, kas nekad nedabūs to un to un šito,aāā, un vēl to čali, un tagadiņās ir jāgriež vēnas, vai jālec no otrā stāva loga (ja nu gadījumā viņš pārdomā, zin' kā, jāpaliek vien dzīvai, hehe). Bet šodien es spontāni atradu kko ļoti smieklīgu, patiesu, bet nedaudz patizlu. Bet man jau tādas lietas patīk. Respektīvi,

Pat starp tūkstošiem mani vienu ievērotu...  /Hennessy starp 999 Hektoriem/

HāHā, vai ne? Tāda kā atbilde mazgadīgajām, kuras šitādus tekstus (nu pirmo daļu, vismaz) velta tam, lai celtu sevi gaisā bez jebkāda nopelna. Šeit, mūsu lielpilsētā Alūksnē ir tik, tik daudz meiteņu, par kurām es spētu runāt un runāt, un runāt, lai visi saprastu, ka zem tonālā slēpjas patiesība... un tā nav skaista! Jo, es jau neko nesaku, ka tu esi maza, forša un riktīgi smuka, bet vienīgais tavs mīnuss ir tas, ka tu vēl aizvien neesi nopirkusi smadzenes, jo, jā, tās tiešām ir baigi labā lieta. Ir jauki, ja tev ir bagāts tētis un mamma vispār ir darbaholīķe, bet būtu jau jauki, ja tu internetā pasūtītu sev pašai savu (wow! nopietni?) personību. Ir neeenormāli piselīgi, ka vectēvs saņem tik daudz, cik 10 mūsdienu LV pensionāri, tādējādi iegādājoties tev biļeti, kas paver iespējas tikt budžeta vietā, vai izstāvēt kastingu bez rindas, taču es tomēr tev ieteiktu izgrebt mērķtiecību un neatkarību (kas tas tāds? nezinu, bet dzirdēju,ka tas esot foršīīī). Jā, es piegāju tam savādākā veidā, bet nu.. what da hell. Reizēm jau man arī gribas, lai naudas būtu vairāk, nekā cukura graudiņu mammas kafijas tasē, bet.. mhm, nezinu, vai tā spētu man sagādāt to, ko es patiesi vēlos. Okaaaj, es vēlos izlēkt ar izpletni. To par naudu es varētu. Tad es vēl gribu daudz ko mantisku. Taču jā, man to gribas saniegt pašai.
Uj, man ir maz laika. Man jābrauc uz saviem laukiem, tā teikt, pavadīt jāņus tur. Šodien manā draugiem.lv kalendāra listē bija tik daudz Jāņu, ka bail sametās. Taču es nevienu virtuāli nesveicu, jo kāda jēga? Tāpat visi paskatās tajā viesu grāmatā, izlasa, nomurmina paldies un nākamajā dienā vispār aizmirst,  kurš apsveicis un kurš nav, lai varētu nesveicējiem atriebties viņu īpašajās dienās. Kurus Jāņus gribēju tiešām apsveikt, tiem arī pazvanīju. Naktī. Pēc aliņiem. If you know, what I mean.
Un es piekrītu kāda pavisam nezināma Jāņa teiktajam draugiem.lv populārākajās d-grāmatās. Citēju,
"Vai jums, Jāņi, nešķiet, ka jūs svinat nevis savu vārda dienu, bet gan valsts svētkus? Katru gadu viens un tas pats."
Tiešām. Ja es būtu Jānis, es to uztvertu personiski :D