"jā, tas ir ķazis"

Es jūtos gandrīz vai kā paradīzē. Es ēdu zemenes. Daudz, daudz zemeņu visgaršīgākajos veidos- ar pienu, ar saldējumu, ar visu, ko vēlos. Es vārtos pa gultu līdz pusdienlaikam, gulēt eju nakts vidū un naktī klausos mūziku. Neviens man netaisa brainwash, neko nepieprasa un neaizliedz.. Un, pateicoties krusttēvam, es smējos, līdz man sāka sāpēt vēders, jo man patīk melnais humors. Varu slinkot līdz nelabumam, vai strādāt neviena netraucēta. Gaiss smaržo. Tas bija mans jaukais Ego.
Es jūtos garlaikota. Un zemenes ar pienu vai saldējumu ir trekna ņamma. Pieceļoties pusdienlaikā ir palaista garām puse dienas, bet aizmigt nakts vidū man traucē domas un naktstauriņi. Man ir caurs miegs. Plejliste palikusi tik ierasta. Man te nav ar ko parunāties par nerātnām lietām, un es te tādas nedrīkstu darīt. Krusttēva dzīves skatījums man lika nedaudz pagruzīties, lai gan man patīk melnais humors.Man ir apnicis slinkot, bet tas, ko es daru, ja daru, nav nozīmīgs. Gaisā ir tik daudz kukaiņu, un tas ir spiedīgs.Tas bija mans nejaukais Ego.
Kā ir labāk? Protams, ka pirmā rindkopa bija īstā, tā patiesā. Esmu savā mazajā paradīzē, kaut gan, domājams, man ļoti drīz sagribēsies tādu nopietnu kompāniju, kam izkratīt savu sirdi. Bet tad es pēkšņi atceros savu mīļo blogu, kurš klausās manī jebkurā brīdī. Un savukārt manā blogā klausās citi.
Jau jūlijs. Karstas, karstas dienas un patīkami vakari, kurus es vēlos kaut bišķiņ izbaudīt. Ir tāda dziesma, kas man pašai it kā īpaši pie sirds neiet, bet tai ir diezgan pieduroši vārdi:

Can we pretend that airplanes
In the night sky
Are like shooting stars
I could really use a wish right now

Es gan nekad neesmu sapratusi, kāpēc gan cilvēki tik ļoti iespringst uz to vēlēšanu ievēlēšanos.Ej pa tiltu- ievēlies; krīt zvaigzne- ievēlies; pusnakts- ievēlies; skropsta zem acs- ievēlies. Un tā visu laiku. Tā, it kā ķertos pie pēdējā salmiņa, lai tikai viss notiktu tā, kā gribas.Kā pašapmāns.
Esmu pavadījusi jau vienu dienu ar savu trako, foršo māsīcu, kura man ir tik nepārspējama, kā manas zināšanas matemātikā vai astronomijā. Un es pirmoreiz nejutos pārlieku pārvērtēta, kad dzirdēju frāzi: "Zināji, ka es lielos saviem draugiem ar tevi?".Saprastu, ja es būtu kkāda megagiga zvaigzne, kurai seko visas dzeltenās lapeles un par kuras krūšu izmēru sačukstas meitenes ar gēla nadziņiem. Bet manī nekā no tā nav. Esmu pavisam vienkārši "Jolanta" (varbūt tas ir sava veida jēdziens, ne?). Tāpēc ir tik patīkami apzināties, ka ar tevi lepojas tikai tādēļ, ka tu esi.
 Un, kad es pievienoju rakstam attēlu, es sapratu, ka būs muļķīgi nepaskaidrot tā jēgu, jo savādāk nevar saskatīt sakaru. Nuuu, tā, iespējams, ir mana nākotne. Aj, es eju prom.