"O, meitenes no Latgales!"

Ir bez pārtraukumiem, komplikācijām nogulētas 14 stundas no vietas, bet pilnībā šķiet, ka esmu gulējusi tikai kādas 5 h, ne vairāk. Tas ir nopelns par labi padarīto darbu, jo es Dziesmu un Deju svētkos šogad biju zilā. Un ne tikai es, arī Laura. Zilā, tas saprotams, ka mums bija zili krekliņi, zilas cepurītes, oranžas ID kartes, kas pavēra ceļu uz brīvību un sniedza prioritātes, kā arī iespēja tēlot bosu, skraidīt pakaļ dzelteniem baloniem un ēst garšīgas ņammas par brīvu, respektīvi, pavērot šo notikumu no citas, sev vēl nezināmas puses.Bija , protams, savi mīnusi, piemēram, pārpildīti tramvaji un agrs darbiņš pie Brīvības pieminekļa (no kura gan mēs nesmuki aizšmaucām). Bet pāri visam tam bija smiekli, stulbumi un laba filma kino. Kā jau Laurai solīju, manā blogā būs ieraksts par visu šo- ko esmu sapratusi šo vairāku dienu laikā.
Runājot par filmu, tā bija kkas tāds, kas ir paralēls sajūtām, kad mamma tev nopērk savādāku saldējumu, nekā vēlies, bet beigu beigās tev tas pat garšo. Laura mani pierunāja iet uz filmu "Knight and day". Es gan biju pret, bet pārdevējs bija izvēlējies tik pārliecinošus argumentus, ka es pat piekritu. Biju sašutusi, ka mani abi Ego to ir pieļāvuši, bet beigu beigās, pat neskatoties uz to, ka tajā bija arī gazele Diaza, man patika. It īpaši frāze, kas izsauca ilgākus smieklus, nekā scenārijā paredzēts (Oh, my God! Just die!). Jā, jā, jā, tie kuri mani +/- labi pazīst, zinās, ka Laura izdarījusi varoņdarbu un ir pat apbalvojama par to, ka mani pierunāja uz šādu filmu. Protams, Toms Krūzs man labāk patika filmā "Valkīra", paļubomu (iesaku noskatīties, jo tā ir pa manu iemīļoto līniju).
Labi, runājot par brīvprātīgo darbu... Tas, kā jau minēju dažiem cilvēkiem no manas "naktsmājasklasītes", bija pārbaudījums ne tikai fiziski, bet gan garīgi. Tas bija pienākums fiziski pildīt savu darbu, kā arī pārbaude man pašai, jo tādējādi Jolantai Vimbai bija jāpārkāpj pāri pašai sev. Man bija jānoliek malā sava personība, es vienkārši biju meitene zilā XXL kreklā, kas pildīja savu darbu. Nekādu iespēju riebīgai cūkai uzbraukt pretī, nekādu cerību sīkam sopļam iespert pa pakaļu, nekāda subjektīva viedokļa par Oskaru publiski (par Oskaru lasīt tālāk). Tas bija grūti man, Jolantai 1 un Jolantai 2, jebkurā gadījumā. Tie, kuri dziedāja, dejoja uz skatuves gan jau, ka domāja, ka visi skatītāji ir tik draudzīgi, saliedēti un pilnīgā eiforijā par koncertu, bet, teikšu rupji un atklāti, ne sūda! Nemaz netrūka tādu egoistu un "tunemaznezinikasesesmu" VIP špiļi-viļi personu. Un, lai gan par brīvprātīgo es pieteicos, galvenokārt, lai pavērotu organizatorisko pusi, šķita, ka lielākā daļa "zilo" to darīja, lai parādītu, ka man ir totāls 20 kg grudaks un, es esmu ze best of ze best of ze best, jebšu "man varētu piederēt smagā metāla rūpnīcas firma , un es būtu totāls asshole". Jā, daļēji tas bija Oskars, kurš iedzina bailes mazajos puisīšos un viena , atvainojos, cūka, kura Laurai pārmeta bezdarbību, vai kā viena no ģenerālmēģinājuma "zilajām" izteicās "tas taču nebūs mobili", vai nu kā tur viņa teica. Esmu vai pilnīgi 40% pārliecināta, ka viņa pati nezināja šī vārda nozīmi, tikai saklausījās no Oskara (hāhā). Bija jau arī jauki cilvēki. Un nav jau brīnums, ka šie jaukie cilvēki reālajā dzīvē strādā vietās, kuras mēs visi zinām un kurās tādi ir nepieciešami.
Runājot par manu visu šo dienu biedru Lauru, es galvenokārt sapratu, ka es , man šķiet, būtu pilnībā gatava ar viņu dzīvot vienā dzīvoklī, telpā, teltī, mājā, būdā uz ilgāku laiku. Lai gan mūsu viedokļi un intereses pat krasi atšķiras, viņa ir viena no cilvēkiem, kas spēj izturēt Jolantu. Un tas ir labs rādītājs, jo tas nozīmē, ka viņa spētu izturēt arī SS reidu.
Brīvie brīži bija ļoti labi- vai nu es gulēju, vai nu es dzēru kokteiļus Vecrīgas krodziņos (labi, tas bija tikai vienu vakaru, viens kokteilis). Un naktī, kā jau man bija iepriekš zināms, Rīga ir gandrīz tikpat pasakaina kā Stambula. Tikai kaut kā trūka..
Es gan nezinu, vai man tas ir uz pieres rakstīts, bet centrā 4 puišu kompānija, mūs ieraugot, izteicās "O, meitenes no Latgales!", kaut gan verbāli ar Lauru mēs tajā brīdi nekontaktējāmies. Labi, bija arī patīkamas frāzes no pretējā dzimuma puses, bet dikti par vēlu, kā teikt, beidzamajā vakarā. Un, atvainojos, lielā, nošņurkušā, sasvīdušā kreklā un vaļa zilā cepurē ar notecējušu tušu mēs ar Lauru nemaz nelikāmies sievišķīgas, tāpēc, domājams, frāzes varēja būt arī sarkasms.
Kā jau visi mirstīgie pēc šī pasākuma, es nopirku sev suvenīru, bet tādu, kas man kalpos pēc kāda mēneša uz ilgāku laiku un kura dēļ es izskatīšos kā izkāpusi, ja nemaldos no 60.-70. gadiem, bet pavisam gudri. Ja nu kas, tās ir brilles (skat. attēlu), kaut gan roka tā vien niezēja iegādāties grāmatu "SS vēsture brīdina"(nu bet protams, ko gan citu es varētu vēlēties).

Te gan būtu daudz un dikti ko rakstīt, bet es sāku just, kā tavas acis nogurst, tāpēc alloha, mans lasītāj, es būšu atpakaļ jau pavisam drīz!