Ko tad es uzvarēju? Ai, paga, nedaudz vēlāk, jo vajag nedaudz ieelpot to superīgo smaržu, kad lietus nolīst, pērkons dārd un zibens tusējas, ahh, fuck, cik labi. Labāk, nekā logs plaši vaļā karstā laikā, kad viss smird pēc degušas ādas, putekļiem un sviedriem, fui. šitā ir daudz, daudz labāk. Un tā noteikti ir dāvana man. Par to, ka es uzvarēju. Ko tad? Pati sevi, mani mīļie. Es vakar devos mājās, pašā nakts sākumā (ja vajadzētu teikt izteiksmīgi, tad skanētu "pusnaktī zem mēness gaismas" (man te words nesaprotoši rāda, vai šis vārds jāraksta kopā vai atsevišķi) ) un domāju par vienu lietu, kas nodarbina manu prātu kā bērnudārza audzinātāja bērnu grupiņu. Un man bija, ai cik ķipa skumīgi un blā, blā, blā un man ļoti gribējās parunāties ar kādu, kas no dzīves saprot tikpat daudz kā Paulu Koelju. Tā nu, pārliecinoties, ka manis izvēlētā persona nečuč ( es pielavījos un skatījos pa logu kā Daugavgrīvas maniaks) es devos kratīt savu sirdi. Gribējās, lai man atver acis, kaut likās, ka nekas nesanāks... bet sanāca! Un te nu es esmu, priecīga, nedaudz apmānīta, bet laimīga, jo esmu tikusi skaidrībā. Kā mazs bērns, kas samierinājies, ka salaveča nemaz nav, bet ir taču vecāki, kas pērk dāvanas, un viņi pērk tikai man, nevis visas pasaules bērniem. Varbūt es sevi mānu, bet ne, šoreiz tas ir pa īstam. To, ka šoreiz esmu samierinājusies un izlēmusi, kā rīkoties tālāk, var noteikt pēc daudziem aspektiem, piemēram pēc tā, ka es vakar aizmigu jau pirms 2:00 (man tas ir rekords pēdējā mēneša laikā). Pārējos aspektus es nesaukšu, tad visi sāks noprast, par ko iet runa, bet es negribu. Es vienkārši pārgriezīšu tās virves, kas mani tur šeit eLVē (baigā pieeja, hehe),paņemšu šķēres un pieturēšu roku, kas trīc un viss, alloha mana nākotne. Mēēēēēn, es jūtos tik labi, jebšu vecā Jolanta, kura grib ballīti, ir atpakaļ. Man gribas , lai igauņi atkal atbrauc ar savu putu monstru un lai mani atkal kāds pagriež tajā putu tonnāžā, atkal gribas mājās doties tik agri, ka vari sasveicināties ar sētniekiem, atkal gribas žagoties un smieties, līdz žagas pāriet, atkal gribas nozagt 0,7 pudeli no kāda svešinieka, kas netic, ka mēdz būt cilvēki, kas netur solījumus. Jāāā, man gribas aizmirsties, celties no rīta un kost elkonī par lietām, no kurām ir kauns. Tas IR forši , un es nemēģinu no kaut kā aizbēgt. Es zinu, ka inovācija man nav sveša, varētu teikt, ka es pat mainos pārāk bieži, bet, citējot to gudro cilvēku, "kāda jēga gausties par to, kā tev nav, ja tu vari priecāties par to, kas tev ir?!". Tieši tā! Man ir daudz un būs vēl vairāk.
Šis būs īsais ieraksts, lai vieglāk lasās. Toties es dāvāšu ko jauku:
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru