Nepatīkama sajūta, ko sauc par izmisumu

Vakar pārlasīju savas draudzīgā portāla dienasgrāmatas un biju pavisam aizmirsusi, ka vienā no tām ticis ierakstīts kaut kas pavisam precīzs, kas manā galvā dun jau labu laiku, respektīvi, teikums, ka nevēlēšanās pārkāpt saviem principiem totāli traucē dzīvot. Es sēžu mājās un domāju, ko tad īsti labāk darīt, jo esmu tik apjukusi, kā ārzemnieks Vecrīgas centrā. Es domāju, ka nošokēšu daudzus, ja atklāšu, ka apsveru domu palikt Latvijā. Jā, jā, neviens no jums nav pārklausījies, taču lieciet aiz auss- tā ir tikai varbūtība. Lai kā arī es to nevēlētos... Lieta tāda, ka es vēl neesmu saņēmusi zvanu no tās vietas, uz kuru esmu gatava doties kaut vai tagad, uz sitiena. Un man galvā ir apjukums, bet sirdī totāls izmisums, jo DAMN es NEKUR nevaru atrast moderno valodu fakultāti angliski Zviedrijā. Un tajā mājaslapā ir tik fakin' daudz visādu fīču, ka es nevaru neko saprast. Ok, es atradu šo to labu iekš UK, bet tas mani neapmierina. Kalvis izteicās, ka LU es varētu tikt pie budžeta vietas un, ja nu gadījumā man tomēr piezvanīs no tās vietas, tad es varētu paņemt akadēmisko, bet aaaaaaaaa, teikšu pavisam rupji, bļāāāģ!!! Ja man nebūtu žēl savas apķērīgās galvas, es skrietu ar galvu sienā. Tā vien šķiet, ka būs vien jāiet uz kaut kādām sabiedriskajām attiecībām vai uzņēmējdarbību, jo tādu fakultāšu ir pārpārēm.
Un vēl tas brainwash no malām: "Nu? Ko tad tu darīsi? jau pēdējais laiks kko sākt domāt, ne? Ko, Jolanta? Eu, dzirdi?" Jā, bļin, dzirdu!
Nu jau Lindas izsenais jautājums par to, kur katrs būsim aprīlī ir uz treknas jautājuma zīmes. Varbūt būšu tepat, iekš LV. Ja vien kāds man varētu noskrūvēt galvu un salabot smadzenes, ielikt pareizās skrūvītes. Man ir dažas dienas laika, lai tiktu ar sevi skaidrībā. Pašai nu jau smiekli nāk, ha.
Esmu tāds dīvains cilvēks, kurš dzīvē grib paspēt izdarīt tik daudz ko. Un es sūdzos, un es sūdzos, un es sūdzos, ka laiks, kas man dots ir par maz. Bet tā nevar teikt, ka ar dzīvi, to pašu vienīgo, ir par maz, ka vajag vairāk, ilgāk. Es vienkārši vēlos to savu vienīgo dzīvi nodzīvot tā, lai es nekad nevarētu teikt , ka "varēju darīt savādāk" vai arī "es nožēloju". Es savā dzīvē, cik nu man tās pieredzītes ir, nožēloju tikai vienu lietu, ko mainīt, protams nevaru, bet man bija iespēja. Bet nav tādas lietas, kas, lai gan pēc kāda laika man devusi pa pirkstiem, būtu nokļuvusi manā melnajā sarakstiņā ar nosaukumu "Kļūdas". Man ir kaut kāda dīvaina rakstura īpašība, tā teikt, trešā acs, kas laicīgi man čukst priekšā: "izlabo to". Un tad ir tāda patīkama sajūta. Tikai nez kādēļ tagad tā acs, šķiet , maita, aizmigusi, jo tā neko nesaka.
Bet, ja nu runājam par kko saulainu, tad es pavisam nesen, nuuu, tas ir, vakar internetā lasīju O.Vācieša dzejoļus un man patika viens dzejolis, nē, patiesībā divi. Nu , lābi, daudzi man patika, jo Vācietis ir labs dzejnieks, gandrīz vai manā skatījumā vislabākais, jo viņam sanāk gandrīz tikpat labi kā Dantem, bet foršāk.
 Būtu labi, ja kāds man beidzot to kompi noņemtu, jo laiks lasīt grāmatu.

Bet es ESMU izmisumā un man vajag palīdzību!!!!!