Jā, tomēr ir jauki saņemt zvanus un vēstules, un īsziņas un sajust, ka šo dienu tavi vecāki ir dāvājuši tikai un vienīgi tev. Izrādās, ka man ir astrodvīņi, pat diezgan daudz, un ir viens izteikti "ieinteresēts" astrodvīnis. Taču, lai arī cik tas nepelnīti izklausītos, sev es uzdāvināju šodienu, kas bija visai patīkama, jo tajā notika daudz patīkamu lietu, piemēram kuģītis pa Daugavu kopā ar visai jauko Lauru, kas vienmēr gardi smejas par manu fantāziju, (
ok, to braucienu mums O'karte dāvināja kā Dziesmu un Deju svētku brīvprātīgajiem, es vienkārši mēdzu piesavināties lietas), tad Martini Asti, Toy Story 3, kur man gan vairāk bija jāpilda aukles pienākumi, taču ne pret savu gribu, jo šī multene man pat uzdzen nostaļģiju; un arī, lai gan citiem liksies mazs sīkums- pastaiga naktī, zem klajas debess un skrējiens pretī
eļektričkai, kas šajās, radu mājās, protams, man naktī neļauj gulēt.
Dīzeļnieka trokšņi gan ir baisāki, jē.
Un nu es esmu 19 gadus veca, vēlos palikt vēl nopietnāka un nosvērtāka, nekā jau esmu. Vakar, braucot autobusā, satiku vēl vienu bijušo klasesbiedru un tā, vienkārši runājot, nopratu, ka sākam pamazām pieaugt- pa bišķiņam, bišķinam. Un atkal garām brauc
dīzeļnieks. Māja pat dreb, ou, tas ir cool ^ ^
Runājot par manu fantāziju.. Es priecājos, ka man tā ir tik spilgta, plaša un baiga, jo kamēr man tā ir, es spēju izdzīvot visu, ko vien sirds iekāro. Es pat atceros, ko es vēlējos, lai par mani saka žetonvakarā:
Es zinu, ka kādu dienu es varēšu ieskatīties spogulī un teikt: "Tu agrāk sapņoji par šo dzīvi. Tagad tu to izdzīvo"
Kā gribētos vēl tik daudz ko rakstīt, bet visi jau dodas gulēt.
Man sakāms tik tas, ka man pieder tikai mans laiks, to es nevaru dot citam un nevienam nevaru noņemt viņa laiku.
Mīļie, drīz būšu mājās, vēl tikai rīt uz jūriņu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru