Man gribas būt savādākai

Sen tā nebija gadījies, ka naktī redzēju tik skaistu (tiešām skaistu) sapni. Nē, man tajā nepiederēja jaunākais Impreza, ne Gerkena cienīga villa kuršu kāpās, es redzēju ko pavisam vienkāršu, cilvēcīgu, bet neaprakstāmi skaistu. Lai gan es piecēlos ar to tizlo sajūtu "ai, fuck, tas taču nebija pa īstam", tas sapnis gandrīz kā tāfele matemātikas stundā visu parādīja priekšā. Man tā gadās visai bieži- tas, ka sapņos redzu to, kā vajadzētu rīkoties, kā es patiesībā jūtos utt. Un šoreiz es sapratu, ka pie visa notiekošā esmu vainīga es pati. Es dzīvei vaicāju, kāpēc gan tā nepagriež visu pa manam, bet, protams, ka tā nevar neko pagriezt, jo es pati esmu izvēlējusies savu turpmāko ceļu, kas man dod tikpat daudz, cik atņem. Un nevar lūgt vairāk, nekā tev pienākas. Ne jau es aplauzīšos, kā iepriekš biju rakstījusi, es saņemšu to, ko gribēju dabūt labu laiku atpakaļ, nevis ko esmu sadomājusies tagad. .Agrāk es biju pēcfilmas eiforijā, tagad esmu pēcsapņa eiforijā. Man nepatīk tie sapņi, no kuriem negribas pamosties, jo tas ir nežēlīgi. Ak, mana stulbā galva, kāpēc tu to ar mani dari?!
*** turpinājums tās pašas dienas naktī***
Es vēl aizvien nevaru nomierināties un katru mīļu minūti atgriežos tajā sapnī. Kā saka, aizveru acis un redzu to pašu. Pat cerībā, ka var ieelpot, dabūt to visu reālajā dzīvē. Bāc, cik bezspēcīga es jūtos tā visa priekšā.

Bez tam, es šodien saņēmu 2 komplimentus- vienu par skatienu, otru par gribasspēku. Piedāvāju jums atskatus man glaimojošajos dialogos:

M: Tev ir tik skaistas acis.
Es: (pārsteigums, jo nedomāju, ka es esmu Ieva, kurai to nākas dzirdēt bieži) Hā, hā, labs sarkasms ne?
M: Nē, nopietni. Tev viņas tādas.. nuuu...
Es: Nu, nu kādas tad? Pasaki. (nievājošs smaids)
M: Tādas dzīvīgas. Tavs skatiens tāds starojošs.


Komentārs: es nezinu, vai tā patiešām arī ir, bet ņemot vērā šī brīža situāciju, es brīnos, ka manas acis staro. Tām drīzāk vajadzētu būt miglainām. Bet tas bija tik sasodīti jauki!

Es: Man nešķiet, ka es tur tikšu. Man nav ne vajadzīgās kvalifikācijas, un to iegūt nākotnē man būs grūti.
K: Tiksi gan tu tur. Kā jau man A. reiz teica, ka tu esot tas cilvēks, kas nosprauž sev mērķi un to arī pamazām panāk.


Komentārs: Fuck, tieši tas, ko es vēlos, lai citi par mani domā tagadnē, patiešām ir arī galvenais uzskats no cilvēkiem, kuri mani tik labi pazīst. Man nav ne jausmas, kā es panāku to iespaidu, bet ir labi.

Tie bija 2 galvenie komplimenti, kas man lika šodien pasmaidīt, par spīti visam. Runājot par iespaidu.. Labi, par to citu reizi. Galvenais, ka izteikšos, kā Renārs Kaupers reiz dziedāja:

Bet darīt kā visi- nudien tas neatbilst manai gaumei

 Arī man negribas būt tādai, kā citi. Man gribas būt savādākai. Tādai īpašai, bet pieticīgā gaumē. Neskriet pa galvu, pa kaklu pakaļ baram. Es cenšos un pagaidām man laikam sanāk. Bet par to, kādu es redzu sevi pati- citreiz. varbūt pat rīt. Jo jā, tas, ko tu vēlies, lai notiek var gadīties jebkad un jebkur, varbūt pat rīt.
Es skaitu dienas, minūtes, stundas un pamazām sašļūku.
Un tā vien gribas, lai man blakus būtu kāds, kam varētu pateikt: "nāc, tev jālec man līdz"