Starp citu, es izpildīju savu vēlmi atkal ballēties un iet mājās rītausmā. Vakardiena (vakarnakts, drīzāk) man atnesa, protams, labas lietas, piemēram, tikšanos ar bijušo klasesbiedru, kuru nebiju satikusi veselu mūžību, tāpēc bija pavisam jauki parunāties. Tā atnesa man totālu chill'u, jebšu iespēju gulēt zālītē un bezrūpīgi domāt par dzīvi, kā arī to patīkamo dullumu galvā. Un, jā, tā atnesa arī ko pavisam sliktu un negaidītu- tādu tikšanos (lai gan es to tā nenosauktu), ka man pat no dusmām saskrēja asaras acīs. Tagad es zinu, kāda sajūta ir satikt cilvēku, ko tu nevari ciest, un viņš stāv un gaida no tevis ko pozitīvu, kādu mazu drusciņu uzmanības, bet tu nevelti pat skatienu, jo tev riebst tas, kas stāv tev pretī. Un tev gribas nogriezt tā cilvēka lokatorus, lai viņš nedzirdētu ne kapeikas no tavas nākotnes, tagadnes un varbūt pat pagātnes. Un tu centies pasniegt sevi no vislabākās puses, centies tēlot, ka ar tevi viss ir vislabākajā kārtība un vēl pat uz augšu, lai viņam skaustu tas, kas tu esi tagad. Es noņurdēju tikai pliku "labvakar", kaut gan pat tas nāca tik grūti, kā trigonometrijas vienādojums.
Mēs nespējam atslēgt savas smadzenes no nepatīkamā. Un tik paradoksāli, ka sliktās atmiņas uzglabājas svaigāk, nekā tās, ko nevēlies zaudēt. Paradoksāli vēl ir tas, ka mūsu pieredze un mūsu prakse "kā nedarīt" nāk no tiem, kuri ir baigie pidari. Man vienalga, cik rupjš bija tas vārds. Ja baigi vajag, tad varu teikt- es vakar satiku savas dzīves pidaru. Nē, kāpēc es teicu "savas dzīves"?! Nav.. nav tāda cilvēka vairs manā teritorijā un paldies Dievam.
Starp citu, es noskatījos "Inglourious basterds" jau labu laiku atpakaļ, bet vienkārši piemirsu recenziju. Ok, tā nepievienojās manai mīļāko filmu listei, jo bija.. lai gan ļoti laba, bet nereāla. Teiksim tā, "kā būtu, ja būtu, ja būtu jautri". Un es ļoti cenšos lasīt grāmatu "Berlīnes krišana 1945", jo jau pēc pirmajām lappusēm man tā tiešām iepatikās, taču nesanāk, jo man traucē tas riebeklis, kas man ļauj rakstīt blogu.
Tik tikko esmu noskatījusies 2 filmas. Vienu, "The Grey Zone", neiesaku skatīties Lindveidīgajiem (piedod, mazā). Jā, bet, wow, lai gan skarba filma, tā tomēr deva ieskatu Aušvicas Sonderkommando darbībā (tač' nečīksti un meklē pats, kas tas bija. Galvenais, ka es zinu).
Otra filma gan bija kaut kas tāds, ko es nevēlos baigi te ļā ļā ļā bļaustīt, bet tā bija "The Notebook", ko noskatījos pēc Lindas ieteikuma. Un, kaut man arī naivi puņķainas filmas nepatīk, šī bija skaista. Mhm. Bet tomēr, nelaimīga mīlestība manās acīs ir skaistāka par laimīgu (jā, jā, es zinu, ka teicu, ka tādas nav, bet šoreiz piedosim man).
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru