Kopš šīs dienas es ienīstu skaitli 6, kas man lika gauži raudāt, lai gan es parasti par sīkumiem neraudu. Vienkārši, bāc, es pievīlu pati sevi, kas ir diezgan traki, jo es esmu vienīgā persona, kam uzticos un ticu. Japp, es nomainīju atklāsmju fonta krāsu un jūtos svaigāk. Kas tas par sasodīto skaitli 6? Ai, tiešām nejautājiet, es negribu i nemaz domāt. Tas ir smirdīgs cipars, kuru apgriežot sanāk 9, pfff.
Bet bija arī pasakaini patīkama diena, jo mēs pa seniem laikiem bijām ārā trijatā- es, Kristīne un Linda. Un bija tik jocīgi sēdēt pie bānīša stacijas, pļāpāt par visu, kas uz sirds un galvenais, atcerēties par to, kā bija. Mēs katra esam nonākušas tik tālu, pagātnē nemaz nezinot, ka kādreiz šķirsimies un iesim katra savu ceļu. Labi, mēs to zinājām, bet nezinājām, ka tas pienāks tik ātri. Kas bija agrāk, lai tur arī paliek.
Ar to vien, ka tu vispār biji, mans mūžs ir attaisnots, pilnīgs un piesauļotsKādas sirdi plosošas Vācieša rindiņas. Atceros, ka tas mums bija jāanalizē literatūras kladē, un es pat to pārlasīju vairākas reizes un iespiedu atmiņā. Forši,ne? Un es neesmu lasījusi Vinniju Pūku, bet man garšo tās konfektes.
Saka, ka esot vienalga, kas notiks tālāk, vienmēr palikšot atmiņas, bet es tam nepiekrītu. Atmiņas arī pēc laika pazūd (tak nu ne jau sklerozes pēc). Ja jūs katrs uzdotu sev to jautājumu- kāpēc?- jūs atrastu atbildi, tikai katrs savu, jo mēs bieži uz atsevišķiem jautājumiem katrs atrodam savu atbildi.
Es gribu tik daudz ko, bet zinu, ka aplauzīšos un kko dzīve man nedos. Bet būs dīvaini, ja tas, ko tā man nedos, izrādīsies pats vērtīgākais, kas vien man var piederēt..
Tā kā esmu nogurusi, man ir karsti, un es vēlos, kaut viena maza lietiņa (nē, divas), būtu nedaudz savādākas, es no jums atvados ar sludinājumu, ko man palūdza ievietot Linda:
**
"Pērku kursa gudrinieku. Par cenu var vienoties, bet nu derēs arī draudzība. Meklēt mani draudzīgajā portālā. Linda"
**
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru