Es pat balkona durvis uz nakti neturu vaļā.
Esmu šodien izdarījusi baigi labo darbu priekš sevis- noskatījos visas 3 "Karību jūras pirātu" daļas (kurās Džonijam Depam ir ahujennāki piselīgākais smaids un tēlojums), lai sagatavotos 2011. gada maija ceturtās daļas pirmizrādei. Nu ok, es te baigi mānos, jo es vienkārši nebiju redzējusi pēdējo daļu, bet pārējās tik labi vairs neatceros. Un jāsaka, ka es biju uģivļena (man šķiet, ka šis ir pareizākais apzīmējums), jo man baigi, baigi patika. Tādējādi es sapratu, ka kino un aktiermāksla tomēr laikam ir mana kaislība. Tā kā, es ceru, ka tur, kur es būšu, es bieži došos uz kino, pie tam viena pati. Un uz teātri arī. Un uz operu. Un uz simfonisko orķestru koncertiem. Ahh, jā, kā man tas viss patīk, damn. Es jau Lindai reiz ieminējos, ka ja es paliktu Rīgā, tad mani šajās vietās varētu sastapt bieži. Bet domājams, ka ģeogrāfiskais novietojums man nebūs šķērslis.
Un es gribu tetovējumu. Bet ne tagad. Man tāds točna būs, es zinu.
Uz pasaules ir 5 miljardi tādu kā es, bet es esmu viens.Man vakar atkal bija "ātrais piu-piu" , jeb "zvans, un Jolanta ir ballītē, bez mammas pabrīdināšanas", un tad nu mēs sēdējām mašīnā, dzērām kolu ar rumu un dziedājām līdzi Prāta Vētras dziesmām, peldējāmies negaisa laikā (šoreiz NE pa pliko, bet ne līdz galam- uznāca pārāk liels negaiss, un es izjutu žēlumu pret savu pakaļu), un sadraudzējāmies ar kulča suņiem. Un tad šodien man Alīna atsūtīja draugiem.lv viedokli, ka es vakar ar savu muldēšanu ( tā to nosaucu es) esot viņai atvērusi acis. Jā, tas gan ir jauki, ka manas domas palīdz kādam, kurš ir sprukās. Un tad viņa vēl man atsvaidzināja atmiņu, ka es esot viņai sūtījusi vēstuli ar teikumu: "Es vienkārši nevaru tik viegli zaudēt cilvēku, ko esmu reiz pielaidusi tik tuvu!". O, man pat reizēm sanāk, hahaha, mnjā... Sarkasms pašai par sevi. Nē, nu meli jau tie nav, tā ir tīra taisnība, es to domāju nopietni.
Man sročna vajag sev plānotāju, jeb, kā es to saucu, "uzticamo palīgu", jo man nakts vidū atkal uznāca iedvesma, kas šim blogam, manuprāt, ir tikpat vajadzīga kā studentam brīva diena nedēļas vidū. Es rakstīju tā:
Reiz man jautāja, vai es ticu liktenim. Es gan neatceros, ko es atbildēju, bet varu skaidri un godīgi pateikt, ka tagad tiešām ticu, jo liktenis mani aizved prom no tā, ko es uzskatīju par dzīvē nepieciešamu un patiesībā trūkstošu. Nē, es ticu, ka es lemju pār savu dzīvi lielākoties , bet, ja man ir lemts doties prom, atstājot šo to aiz muguras, tad tā tam ir jānotiek. Es zinu, ka varu atrauties no sava lēmuma un sagrozīt visu pa savam, bet nekad nevar zināt, vai tas ir tas, kas vajadzīgs.Un, ja tu neesi par kaut ko pārliecināts, tad nedari to, jo pārliecinātība ir tavu uzskatu galvotāja. Es sevi nemocīšu, es sevi pārbaudīšu.Un, ja kādreiz mūžā izrādīsies, ka tas bija tas, kas man vajadzīgs, liktenis man piespēlēs ko tamlīdzīgu. Bet ja neko tamlīdzīgu, tad tādā pašā vērtībā.Voouv, esmu šokā pati par sevi. Man nav ne jausmas, kur TĀDA Jolanta rodas un kāpēc viņa pazūd brīžos, kad visvairāk vajadzīga.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru