mieru, tikai mieru

Kā man nāk miegs. Un cik sūdīgs jufelis. Tā, it kā manā lūpā būtu iepotēts tas silikonveidīgais bezsakars, kas sākas ar "b" burtu, man vienkārši slinkums atcerēties, kas tas bija, jo man galva šodien nestrādā. Vienīgais cilvēks, kam es šodien varētu nekrist uz nerviem, noteikti ir Kika. Šodien mēs abas pavadījām dienu vāļājoties pa manu gultu, un es tiešām jutos slima. Tagad arī- gandrīz vai klanos. Mūsu prāti spēj mūs iespaidot justies slikti, pat ja tā nav. Pag, es tikko izdzēsu veselu rindkopu, ko biju uzrakstījusi. Pārlasīju un izdomāju, ka tas skanēja pārāk depresīvi, hehe. --> rakstīts vakardien, 26. augustā.
"Nenāktu par sliktu saprast, kādā veidā Tevi ietekmē pagātne, lai varētu tagadnē uzturēt patīkamas sajūtas un gandarījumu"- vouvouvou, kādi mums gudri teksti draugiem.lv horoskopu sadaļā! Pilnīgi vai vēmiens nāk. Un es patiesībā nemaz nezināju, ka, kā izrādās, Hitlera senči tomēr IR bijuši ebreji. Kinda ironic, ne? Tas ir vēl viens pierādījums tam, ka cilvēks ir visstulbākā radība uz pasaules, lai gan spītīgi turas pie uzskata, ka ir visintelektuālākā. Taču, atgriežoties pie manas tēmas, es šodien labprāt "palietotu alkoholu", jebšu piedzertos, kā izteiktos lielākā daļa cilvēku. Bet es tāpat to, droši vien, nedarīšu. Nāks rītdiena, nāks dzimšanas dienas ballīte, jehū, jehū- jā, tad arī dzeršu, jo tad viss alko būs pa nahaļavu.
Ārā tā gāž lietus un man tas tā patīk! Un jo vairāk es saku, ka patīk, jo stiprāk tas sāk līt. Ja man tagad kāds jautātu- "ko tu tagad vēlies?", es atbildētu "mieru". Bet ne tādu mieru, kāds saprotams ar klusumu, bet gan tādu, ko saprot kā pilnīgu skaidrību par lietām. Man tāds būtu, ja vien es nebūtu tas cilvēks, kas dod un prasa pretī tikpat daudz. Es neesmu izlutināts skuķis, esmu vienkārši pieradusi, ka dabūju to, nē, ne dabūju, bet gan sasniedzu to, ko vēlos. Kā arī pieradusi pie tā, ka man par visu ir skaidra bilde, bez jebkādiem neatklātiem lauciņiem un švīkām. Es gan neteikšu, ka man tā gadās pirmoreiz. Būtu jāsaka- tā gadās pirmoreiz pa ilgiem laikiem. Tā vietā, lai es jautātu "kas notiek ar mani?", es prasu "kas notiek ar pasauli?". Kā gan var vainot pasauli, ja tu esi tas, kas veido pats savu? Kā es varu vainot apkārtējo vidi, ja reāli es esmu tā, kas sev apkārtni rada? Un tad man sanāk galvā ieņemt ko tādu, kas vēlāk izrādās nepatiesība. Taču kas gan to var zināt? Varbūt tas, ko es domāju ir vistīrākā patiesība, un es meklēju visīsāko ceļu, lai to smagumu, ko tā dod, panestu. Kāpēc man vakar bija tā, kā saka, grūti? Jo es baidos, ak jā, es baidos, ka tas, ko esmu iedomājusies, ir patiesība. Ka atkal būs tā, kā bija. Es sev vienmēr atgādinu- kā ir, tā jādzīvo. Bet nesanāk. MAN nesanāk. Taisnība vien ir, ka reizēm vajag parakņāties pagātnē, lai saprastu, kāpēc tagad ir tā, kā tagad ir. Un, kad es beidzot paskatos, man paliek aizvien vairāk bail. Es esmu stipra, drosmīga meitene, tāpēc es paskatījos arī nākotnē. Nu, savā iedomu nākotnē. Un sapratu, ka tajā ir tikpat daudz huiņu, cik pagātnē. Man riebjas kaut ko iesākt un nepabeigt. Vai arī iesākt un atstāt uz daudzpunktes (runa ir par dzīvi, nevis par tekstiem). Varbūt tā arī ir tikai vien tādēļ, ka man nav vienalga, nav galīgi pohuj, man tas ir dzīvotsvarīgi- kinda like that. Un reizēm pieriebjas smaidīt par spīti tam, ka JĀsmaida. Vajadzības izteiksme man nekad nav patikusi.
Kas vēl man uz sirds? Vēl ir miljoniem lietu, bet, kā jau vienmēr, tās nekad netiks izteiktas un būs jānorij. Es zinu, ka alkohols realitāti izdzēš, paliek tikai tava reibuma pasaule. Arī visas tavas problēmas uz laiku atstiepj kājas kā mazi alvas zaldātiņi. Paliek vien pati, pati stiprākā un stulbākā. Bet šķiet, ka es labāk tad izvēlētos vienmēr būt reibumā un skatīties uz pasauli ar tādām acīm, kas visu redz daudz skaistāku. Nav tādu rozā briļļu, vismaz man. Man mēdz būt tikai spirta brillītes, hehe.
Un reiz es teicu, ka mana dzīve ir pilna ar visādiem sūdiem. Vai tā ir? Jā, kaut kas uz to pusi. Bet, cik daudz mēslu, tik daudz patiesi skaistu lietu. Man tās mēdz dzīvot līdzsvarā, līdz viens svaru kausiņš kļūst smagāks. Man šķiet, ka nav vairs jāmin, kurš no kausiņiem šobrīd ir vadībā.
Vakar es pārlasīju vecu bloga ierakstu, kurā es sevi noraksturoju- ieraksts "Iepazīsimies?". Un tur bija tik fakin' ķipa gudri viss pateikts, ka trakāk nemaz nevar būt. Vai tad es sevi vispār pazīstu, ja esmu tur teikusi, ka "Viņa spēj paciest sāpes, ko izraisa tas nezināmais tikšķošais objekts zem kreisajiem sāniem, spēj noslēpt ciešanas, bet.. ne vienmēr sanāk.". Vai man gribētos tās noslēpt? Gribētos gan. Es taču zinu, ka es to varu!!! Man vienkārši riebjas, ja kāds man to uzspiež vien ar savu attieksmi. Man tam vajag laiku. Bet ne jau tādēļ, ka laiks dziedē visas brūces. Es, lai kā arī varētu valdīt pati pār sevi, nekad nevaru sev likt justies tā, kā nejūtos. Tāpēc, pie velna, ja savādāk, kā izskatās, nevar, turpinu skaitīt dienas. 28.

(fuckin' happy face)