Kopš vakardienas es jūtos stipri savādāk. Man nedaudz trīc kājas, griežas vēders. Nē, man nav caurejas, muahahahhahahaaa. Es vienkārši vakar sev pasūtīju biļeti savas jaunās dzīves sākumam. Nē, es nenopirku "Superbingo" biļeti. Tādēļ nu es varu oficiāli paziņot, ka ir palikusi 41 diena līdz atvadu mājieniem, slapjiem mutautiņiem un iesnām bez temperatūras. Un man nav ne jausmas, kādēļ es jūtos savādāk. Nekas jau nav tāpēc mainījies. Iespējams tādēļ, ka atpakaļceļa vairs nav.
Vakar bija zvaigžņu lietus, un es pievienojos 2 kompānijām, lai gulētu stadiona vidū, mākslīgās zālītes smakā, un vērotu šo vat emeizing vatafak jaukumu, bet man, par brīnumu, ātri apnika. Tā nu mēs pakaitinājām Lauru, kopā ar Kristīni braukājot un izsekojot viņas mašīnu ( tas tā kā ķipa baigajos trilleros). Tādēļ man nemaz nešķita, ka plkst. ir 1:00 naktī, kā arī tas, ka ir piektdiena, trīspadsmitais. Bezsakars kaut kāds ar tiem trīspadsmitajiem datumiem. Man, personīgi, nekad nav bijis tā, ka piektdienā, trīspadsmitajā ahūni neveiktos.
Ja nu kāds acīgāks lasītājs ir ievērojis, tad manam blogam ir pievienotas dažas "ekstras"- atbilstoši labajā un kreisajā pusē, kuri ar laiku tiks atjaunoti.
Es esmu gan izteikti egoistisks cilvēks. Mhm, es to zināju jau izsenis, bet nu, ja godīgi, pēdējās dienās tas ir pierādījies tik ļoti, ka man gribētos sevi noslānīt. Nu kā es varu no cilvēkiem pieprasīt to, ko pati nekad nedarītu? Atliek vien uz minūti sevi iedomāties otra vietā, līdz viss maina savu nozīmi. Nevari pārmest otram, kādēļ viņš nelec no tilta, ja tev pašam ir bail no augstuma. Un tomēr mēs tā darām. Varbūt ne visi, bet..
Ai, man nav nekādas iedvesmas, man ir nedaudz skumīgi. Ciest nevaru tādus brīžus. Es šonakt sapnī redzēju vidusskolu- gaiteņus, kāpnes, klases, skolotājus, galdus , krēslus. Fuck, lai kā man nepatika vidusskola, man patika mēbeles. Smejies, vai ne? Man arī nāk smiekli. Jo tā vairs nekad nebūs. Un tā ir vienmēr- bail nevis no tā, kas būs tālāk, bet gan bail no tās, kas nekad vairs nebūs. Tu taču vari vēlēties un panākt, lai nākotnē tev būtu tas un šitais un vēl tas tur, bet nekad tu nebūsi to, kas jau pagājis un ko atpakaļ vairs neatvilksi. Ak, Jolanta, Jolanta, kāpēc gan tu pati sevi kaitini? Bet jūs vispār zinājāt, ka mūsu prāts ir patiesībā tik debils? Es jau reiz rakstīju, ka nevaram atslēgt to no tā, kas nav patīkams, vai ko vēlamies aizmirst un vairs nekad nevilkt ārā. Taču ir vēl tāds muļķīgs knifiņš- pašiem uzkurināt izjūtas un emocijas. Negribas neko te diži aprakstīt, bet pārsvarā tas notiek alkohola iespaidā. Un te tagad man jāsmejas. Jo tas taču ir tik primitīvi- atliek vien organismā iekļūt grādīgam šķidrumam, līdz mēs pārvēršamies par tādiem primātiem, ka nepazīstam vairs paši sevi. Un tad liekas, ka tu esi visgudrākais, vislabākais un nekļūdies pat tad, kad esi jau sevi aplējis, nogāzis 3 glāzes no stabila galda un paspējis jau 2 reizes paklupt. Bet nē, tev tāpat šķiet, ka tavs IQ šajā telpā ir visaugstākais. Un tomēr.. Fui tam alkoholam. Un fui tiem, kuri to izmanto, lai "noslīcinātu savas bēdas". WTF?
Šodien ir sestdiena, bet es laikam palikšu mājās un skatīšos filmas. Priekā!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru