Šorīt no rīta es piecēlos ar diezgan jocīgu sajūtu fiziski. Nu tā, it kā es būtu saslimusi, bet es , protams, zinu, ka tā nav. Tās ir tikai organisma izjūtas.
Un tad es iegāju e-pastā un sāku smieties, jo man nekad tā nebija bijis, kad, deaktivizējot kādu kontu, man atnāktu ziņa "we'll miss you". Bāc, tas ir točna liels hahahaha, jo, nu, kamōn, kāpēc viss virtuālais ir jāpārvērš tik cilvēcīgs un patiess? Tas ir absurds. Tāpat kā absurds ir tas, ka šonakt sapnī es redzēju Ķīnas mūri. Man, jā, gribētos to apskatīt, bet ne jau nu šitā. Stulbums, visu prieku izbojā.
Laiks ārā arī ir totāli draņķīgs, neko negribas darīt. Ok, ok, es tāpat neko nedaru pēdējā laikā, bet tas ir ārkārtīgi piedodami. Man vispār visu var piedot. Hahahaha, protams, ka es tikai jokojos. Man vispār gribas smieties. Par ko? Nu, kā lai tagad tā sakarīgi pasaka? Ai, tak liecieties mierā!
Man būtu jāsāk lasīt grāmatu par Beriju, bet kaut kā nevelk. Mani sākuši baidīt grāmatu biezumi. Agrāk tā nebija. Un grāmata par Beriju točna ir baigi bieza.
Ir viena meitene, kuru es gribētu pazīt. Es nezinu, man nav ne jausmas par to, kā viņa izskatās, bet, lasot viņas blogu, es saprotu, ka šī meitene ir tik ļoti līdzīga man. Kā mans soulmate, izsakoties sveši ^ ^. Viņas blogā atrodamas domas un uzskati, kurus lasot es padomāju: "mēēēn, viņa domā tieši tāpat kā es!" vai arī "kā es šito nebiju iedomājusies?". Jocīgi. Da nafig es visu laiku saku "jocīgi"? Vispār gribētos reizēm sevi aizvērt. Lai es vairs nerunāju.
Visu laiku man griežas viena vienīga Prāta Vētras dziesma un man tas besī, lai arī cik ļoti man tā patiktu. Vispār man gribētos slavināt, ka manā dzīvē nav pilnīgi nekādas rutīnas, bet laikam jau ir. Cilvēks pats to pamanīt nevar, to tā aptvert uz sitiena nevar. Vislabākās zāles pret rutīnu ir pārsteigumi. Man nav ne jausmas, kā gan tagad es sevi varētu pārsteigt?! Ir ideja, bet nerealizējama. Tad kāda jēga vispār no idejas kā tādas? Nu kā, ir taču tik forši, ja ir ideja, pati par sevi. Tas tāds kā mierinājums, kad tu vari vainot apstākļus.
Es gribētu tagad aizbraukt uz kaut kurieni. Un "kaut kurienei" nav vienmēr jābūt ar galamērķi. Jau fakts vien, ka tu nesēdi uz vietas, ka esi tur, kur nekad nebūtu iedomājies, ka būsi, ir vilinoša. Un tagad es atceros vēstuli, kas mums bija sev katram jāraksta, divpadsmitās klases sākumā. Es biju ierakstījusi teikumu: "Paldies, Jolanta, ka esi tikusi tik tālu" (man šķiet, ka reiz jau to blogā rakstīju). Liekas tik mazsvarīgi, bet tomēr tik dzīvotsvarīgi. Tieši kas? Tas, ka es protu pateikties pati sev.
Un vismīļākā lieta, kas ar mani šodien ir notikusi ir DD (iniciāļi) frāze "man ir pat bail jautāt, bet kad tu īsti dodies?". Un jautājums par atvadu ballīti man lika padomāt, ka.. varbūt nemaz nevajag- es jau nemirstu, es jau tikai "roku palaižu vaļīgāk", kā es pati reiz izteicos. Un , starp citu, tad būs vēl grūtāk...man. FUCK!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru